Visgrūtāk spert pirmo soli

2013. gada 8. novembris 00:00

717

Lai arī gulbenieša Aināra Meļņa dzīvesstāsts ir bezgala skaudrs, viņš ir iedvesmojošs cilvēks un var būt par piemēru citiem. Kāpēc? Pirms vairākiem gadiem Ainārs cieta traģiskā avārijā, kura mainīja visu viņa dzīvi. Viņš to nav aizmirsis. Ainārs joprojām atceras un smagi pārdzīvo notikušo, kas pilnībā apgrieza kājām gaisā ne tikai viņa dzīvi. Ainārs pēc šī smaga likteņa pavērsiena, nonākot ratiņkrēslā, ir mācējis nenolaist rokas bezcerībā, bet gan dzīvot. Tas bija ļoti grūti, bet viņš nepadevās. Tam bija vajadzīgs laiks, liels iekšējs spēks un stiprs gars, bet viņš to sevī atrada. Pats. Ainārs negaužas un nesūrojas par grūto nastu, ko uzlicis liktenis. Vismaz skaļi ne. Var tikai nojaust, cik ļoti viņam vēl joprojām sāp notikušais. Viņš arī netur ļaunu prātu uz savu likteni, bet gan ir atradis spēku samierināties ar notikušo un turpina dzīvot, strādāt un sportot. “Katram savs liktenis, no tā neaizbēgsi. Diezin vai paša spēkos ir to grozīt vai kaut kā ietekmēt. Ir jādzīvo tālāk,” nosaka Ainārs.

Viens pats ar savām domām
Pēc traģiskās avārijas, kad Ainārs avarēja ar “moci” un bojā gāja paziņa, viņš pusgadu pavadījis ārstniecības iestādēs, tad gadu dzīvojis tikai un vienīgi mājās. Bija draugi, kas novērsās, bet bija arī tādi, kas atbalstīja un atbalsta arī šobrīd. Tas bijis grūts un drūms laiks. Joprojām bija šoks un depresija. Viņš negāja sabiedrībā. Pa galvu šaudījās dažādas drūmas domas. Bet kādas, to viņš skaļi nesaka, vien piebilst: “Tā jau laikam ir bijis arī citiem ļoti grūtos un smagos brīžos.”
Gribēja aizbraukt arī tālu prom. Prom uz Angliju, kur bija atradis sev darbu un nodzīvojis tur divus gadus, pa reizēm gan arī atbraucot mājās uz Gulbeni. Anglijā Ainārs nokļuva, meklējot labākas iespējas nopelnīt. Tāpat kā citi, kas devušies prom no dzimtenes. Tur jau bija viņa paziņas un draugi. “Sazvanījāmies, sarunājām un aizbraucu. Londonā mēs virtuves iekārtām likām granīta virsmas. Mūsu mērķis bija nopelnīt, kaut gan, protams, braucām arī ekskursijās, apmeklējām muzejus, sporta pasākumus, ciemojāmies pie citiem tautiešiem. Gada laikā mēnesi, pusotru varēja braukt mājās,” stāsta Ainārs un piebilst, ka arī tajā liktenīgajā vasarā, kad bija atbraucis uz šejieni, bija jau nopirktas biļetes atpakaļ uz Angliju. Bet tad... avārija. “Tā arī vairs neaizbraucu atpakaļ,” atceras Ainārs.

Tagad darbs - birojā
Gadu dzīvojot tikai mājās, Ainārs pašmācības ceļā apguva datorprasmes. Līdz tam virtuālā pasaule nebija domāta viņam. “Pat “draugos” nebiju,” stāsta Ainārs.
Pēc laika iestājās arī invalīdu biedrībā. Visgrūtāk esot bijis saņemties un spert pirmos soļus sabiedrībā. Sākumā, izbraucot pilsētas ielās ratiņkrēslā, aizskāris tas, ka bērni izrādījuši ziņkāri, raustījuši mammu aiz rokas un teikuši – skat, skat, onkulim kājas nav. Tagad tam Ainārs vairs nepievērš uzmanību. “Braucu gan pa pilsētu, gan veikalā rindās stāvu, bērni, kuri mani ir ievērojuši, sveicina uz ielas. Liela daļa autovadītāju ir pieklājīgi. Pie krustojuma apstājos es un arī šoferi, dodot man ceļu, lai tieku pāri ielai. Un tā notiek bieži. Savukārt pazīstami autovadītāji apstājas, prasa, vai nevajagot mani aizvest,” stāsta Ainārs, kurš tagad nu jau otro gadu diendienā dodas uz darbu invalīdu biedrībā, kur ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu ir izveidota subsidētā darba vieta. Ainārs veic tehniskā sekretāra pienākumus. “Liels paldies Birutai Kozlovskai, kura mani apmācīja šajā darbā. Es nekad nebiju strādājis birojā. Pēc aroda esmu meliorators, bet nekad savā profesijā neesmu strādājis. Kāpēc? Pabeidzu Jaungulbenes arodskolu, tad bija jādienē armijā. Kad atnācu no armijas, bija sākušies juku laiki, strādāju par šoferi lauktehnikā. Sākās arī privāto uzņēmumu laiks, tad strādāju par sagādnieku pie kāda uzņēmēja. Tam visam pa vidu strādāju arī mežā par mežstrādnieku, liku arī bruģi un vēlāk nokļuvu Anglijā,” saka Ainārs.
Uz darbu viņš tiek pats saviem spēkiem, arī ziemā, ja ietves iztīrītas, tikt līdz darbam viņš var. Ja priekšā kaut kur gadoties kāda kupena, tad cilvēki izpalīdzot. Palīdzīgu roku sniedz arī kaimiņiene, kura, ja vajag, ziemā ar savu transportu aizved Aināru uz darbu.
Ainārs ir arī liels sporta entuziasts. Viņš labprāt piedalās dažādās sporta aktivitātēs un gūst arī labus rezultātus. “Ne visās aktivitātēs piedalos, bet iespēju robežās to daru,” saka Ainārs.

Varbūt atpakaļ uz Angliju?
Darbs viņam ir nodrošināts līdz nākamā gada martam. Ko tad? Ainārs vēl domā. Draugi, kas palikuši Anglijā, izteikuši viņam priekšlikumu braukt strādāt tur. Darīt to pašu darbu, ko pirms vairākiem gadiem jau tur darījis. “Tā ir laba iespēja. Tur var priekš manis pielāgot darba vietu un es varētu strādāt ratiņkrēslā. Arī materiālie apstākļi tur būtu labāki,” saka Ainārs. Šai domai viņš arī nav atmetis ar roku, bet ir saistības, kas attur to darīt. “Tad šeit viena pati paliks mana vecmamma, kurai janvārī būs 92 gadi un ar kuru dzīvoju kopā. Viņa vasarā vēl saviem spēkiem varēja uz veikalu aiziet. Uz baznīcu gan ir jāaizved,” stāsta Ainārs.
Ikdienā viņi viens otram ir atbalsts. “Ko nevar viens, to var otrs,” saka Ainārs un piebilst, ka pats saviem spēkiem var arī malku saskaldīt, tikai ienest grūtāk, bet arī to varot izdarīt. Ziemā grūtāk esot pagalmu no sniega iztīrīt, tad, ja vajag, palīgā nāk kaimiņi, draugi vai arī cilvēki no invalīdu biedrības. Aināram ir arī dēls Rolands, kurš tagad mācās Dānijā. “Brīvlaikā viņš strādā Anglijā, lai būtu nauda mācībām Dānijā. Jau tad, kad es biju Anglijā, viņš brīvlaikos brauca un strādāja, lai varētu nopelnīt naudu skolas vajadzībām,” stāsta Ainārs.
Lai arī apkārtējie ir atsaucīgi sniegt palīdzīgu roku, Ainārs un arī citi invalīdu biedrības biedri novērojuši, ka Gulbenē cilvēki ar īpašām vajadzībām ne visās vietās var tikt iekšā. Piemēram, visās spēļu zālēs tikt iekšā neesot nekādu problēmu. Ainārs smej, ka tur par viņiem gan esot padomāts. “Tas ir interesanti. Visās spēļu zālēs ir invalīdu uzbrauktuves. Var tikt 24 stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā. Savukārt pie ārstiem, kuriem pieņemšanas vietas ir 2.stāvos, gan grūtāk tikt. Tā kā man ar savu ģimenes ārstu ir labs kontakts, tad problēmu man šajā ziņā nav. Sazvanāmies, un vai nu viņš atbrauc pie manis mājās, vai es piebraucu pie viņa prakses vietas un ārsts nonāk lejā. Tiesas mājā un policijā arī nevar tikt. Savulaik biedrība par šo problēmu rakstīja vēstuli novada domei. Saņēmām arī atbildi. Tur vairāk atrunas un skaidrojums, kāpēc tāda situācija,” saka Ainārs.

Vizītkarte
◆ Vārds, uzvārds: Ainārs Melnis.
◆ Dzimis: 1971.gada 13.aprīlī.
◆ Dzimtā vieta: Gulbene.
◆ Mācījies: Gulbenes astoņgadīgajā skolā, Jaungulbenes arodskolā.
◆ Ģimenes stāvoklis: šķīries, ir dēls Rolands.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Visgrūtāk spert pirmo soli

Kategorijas