Kā svešiniece pilsētā

2013. gada 8. novembris 00:00

1742

Gulbenē dzimusī un uzaugusī 44 gadus vecā Lada Kallase pēc 17 gadu prombūtnes Amerikas Savienotajās Valstīs šoruden bija atbraukusi paviesoties mājās. No mūžīgās vasaras, kāda valda Losandželosā, viņa atgriezās četru gadalaiku dimensijā un atcerējās, ko nozīmē Latvijas lietainie rudeņi un burvīgie lapkriši.
“Pasakainas rudens krāsas! Jau biju aizmirsusi, kādas tās mēdz būt Latvijā. Saķēru iesnas. Laikam esmu atradinājusies no Baltijas klimata. Izbraucu cauri Rīgai, biju arī krāšņajā Cesvainē, bet ilgāk uzkavēties man gribējās Gulbenē. Vēlējos sajust lauku klusumu, kāds ir šeit, pamostoties no rīta. Devos arī uz Stāmerienu, kur ir ne tikai skaista daba, bet arī pasakaina arhitektūra. Ciemojoties pie Viļa Kļaviņa, savām rokām mīcīju un cepu maizi. Tas bija brīnišķīgi. Tomēr neslēpšu, ka šurp, uz Latviju, es atbraucu tikai ģimenes dēļ. Dokumentu kārtošana vīzas saņemšanai bija ilga. Un pēc divām Latvijā pavadītajām nedēļām saku - vairs šurp nebraukšu. Tad jau labāk, lai manējie brauc ciemos pie mums uz Ameriku,” saka Lada.
- Nācās Gulbenē doties pie ārsta?
- Biju pie acu ārsta. Radās vislabākais priekšstats. Strādā tikpat labi kā Amerikas dakteri. Tik laba attieksme! Amerikā arī pacients to saņem, bet ir saprotams, par ko. Taču te – vienkārši tāpat. Biju arī pie ausu, deguna un kakla ārsta. Patika akurātums. Gulbenē visi ārsti ir tuvumā, sasniedzami. Tikai pusdiena pagāja, lai es tiktu pie visiem tiem dakteriem, kurus man vajadzēja! Patīkams pretstats, salīdzinot ar Ameriku.
- Gulbene jums ir tā pati vai cita?
- It kā zinu šo vietu, atpazīstu ēkas, ar grūtībām saskatu arī dabas stūrīšus, kuri man agrāk ir bijuši mīļi. Tagad vairums cilvēku man ir sveši. Pēc ieraduma smaidu, skatoties pretimnācējos, taču man pretī uzsmaida ne jau katrs. Ir patīkami, ja tomēr manam smaidam atsaucas kāds pilnīgi nepazīstams cilvēks. Uz ielas man pašai laimējās atpazīt divus gulbeniešus. Gulbene gan ir mainījusies. Ļoti sakopta. Ir skaistas ielas, ietves. Gulbene ir kļuvusi atvērtāka, caurspīdīgāka, jo tajā ir mazāk koku un krūmu. Manuprāt, tas nemaz nav slikti. Gandrīz nemaz uz ielas vairs nedzird krievu valodu, visi runā latviski. Gulbene joprojām ir arī dārzu pilsēta. Pats galvenais, ko vēlos paslavēt, – Gulbenē joprojām cep izcilas kūkas un smalkmaizītes, kuras garšo tieši tāpat kā manā bērnībā. Tā ir dabiska pārtika! Tāpat kā šeit gatavotie un nopērkamie skābētie kāposti un siļķes. Amerikā nekā tamlīdzīga nav! Varbūt arī tā liekas tāpēc, ka nekur citur pasaulē nav iespējams atkārtot tās īpašās garšas sajūtas, kādas ir bijušas tikai bērnībā un jaunībā. Ar saviļņojumu sirdī atkal pēc 17 prombūtnes gadiem devos uz savu skolu, satiku savu klases audzinātāju Tatjanu Pētersoni. Tas bija ļoti patīkams emocionāls brīdis.
- Jūsu vīrs ir ukrainis?
- Deniss ir no Kijevas. Starp citu, pirms pārcelšanās uz Ameriku piecus gadus kopā esam dzīvojuši arī tur. Man ir Ukrainas pilsonība, tāpat arī mūsu meitai. Arī tur atgriezties uz palikšanu negrasāmies. Vīram Ukrainā faktiski vairs nav gandrīz neviena tuvinieka. Vīrs šoreiz palika mājās, Amerikā, arī meita Margarita, kura ir jau pieaugusi, ar savu vīru Filipu dzīvo atsevišķi Holivudā, viņi ir iesaistījušies restorānu biznesā. Margarita darbojas arī kā modele.
- Savulaik lēmums doties uz Ameriku – tas bija impulss?
- Lielos vilcienos runājot, Deniss pateica, ka brauksim, un tā arī notika. Mūsu meitai Margaritai tobrīd bija pieci gadi. Es nenožēloju. Labi, ka tā viss notika. Laikam, kad lēmums tiek pieņemts spontāni, viss izdodas. Ilgas pārdomas galvā rada tūkstošiem variantu, kuri beigās var izrādīties aplami.
- Kāda ir jūsu ikdiena tur, viņpus okeānam?
- Daudz laika pavadu automašīnā – esot ceļā uz darbu un no darba. Mana darbavieta atrodas 17 jūdžu jeb 27,5 kilometru attālumā no vietas, kur dzīvoju. Strādāju starptautiskā apsardzes tehnoloģiju firmā “ADT”. Tā ir stabila darbavieta ar ļoti labām sociālajām garantijām, apmaksātiem medicīniskajiem pakalpojumiem ne tikai man, bet arī manam vīram. Tur strādāju jau vairākus gadus, bet pirms tam ir nācies darīt visu ko. Strādāju arī par bārmeni, par restorāna menedžeri. Tas vairāk atbilst manai izglītībai, jo savā laikā esmu beigusi Rīgas kooperatīvo tehnikumu. Taču Amerikā biju un esmu praktiķe. Uzskatu: ja cilvēks ir uzņēmīgs, neapjūk un kaut ko dara, pazust nevar. Darba devēji Losandželosā augstāk par diplomu vērtē cilvēka uzkrāto praktisko pieredzi darba tirgū. Holivudā ir otrādi. Protams, kvalifikācija visu laiku ir jāpaaugstina, ik pēc pusgada jākārto dažādi testi. Bet tie ir vienkārši. Ar laiku sapratu, ka visizdevīgāk ir strādāt lielā uzņēmumā, kas nodrošina saviem darbiniekiem visas priekšrocības, kādas vien Amerikā ir iespējamas.
- Kāds ir jūsu komunikācijas loks Amerikā?
- Tajā noteikti neietilpst kaimiņi. “Labdien!”, “Uz redzēšanos!” un viss. Savstarpēji neapspriežam ne mūsu pašu, ne valsts dzīvē notiekošo. Ja runājam, tad pilnīgi par citām tēmām. Neviens nelien otra dzīvē. Tāpat ir darbavietā. Varam pajokot. Varam parunāt par laika apstākļiem. Taču savstarpējā saskarsmē ir ļoti daudz ierobežojumu. Darbā mums nav tiesību runāt par reliģijas, politikas jautājumiem, ir aizliegts apspriest atalgojuma apmērus. Stājoties darbā, man bija jāparakstās, ka šos nosacījumus respektēšu. Man arī nav tiesību uz darbu nākt ar atraisītiem matiem, nedrīkstu spilgti krāsoties. Mana darba forma ir pelēkas garās bikses, pelēks krekls un balts krekliņš. Ārpus darba laika un ģimenes manā saskarsmes lokā Losandželosā ir vēl tikai divi cilvēki, kuri runā krieviski un ar kuriem mums ar Denisu ir ciešāka saikne. Diemžēl latviešus šajā pilsētā man nav gadījies satikt. Zinu, ka daudz latviešu dzīvo Sietlā. Tur, starp citu, bieži ir lietains laiks, kas līdzinās Latvijas klimatam.
Losandželosā esmu piedzīvojusi zemestrīces. Ar taifūniem saskarties nav nācies, jo dzīvojam tālu no okeāna. Lai gan ko nozīmē attālums? Okeāns atrodas 15 minūšu brauciena attālumā no vietas, kur dzīvojam. Taču pasargā tas, ka esam kalnu aizsegā. Saskaitot visus plusus un mīnusus, par dzīvi Amerikas Savienotajās Valstīs varu teikt – es tur jūtos komfortabli.
Esmu pareizticīgā, taču baznīcu Losandželosā apmeklēju reti. Tur pavisam ir divas pareizticīgo baznīcas, līdz kurām jāmēro lieli attālumi. Mammu Losandželosā aizvedu turp, kad viņa bija atbraukusi ciemos pie mums. Mani vecāki, māsas ģimene mums ar vīru un meitu ir paši labākie draugi un tuvākie cilvēki. Mūsdienu tehnoloģijas ļauj ar savējiem Gulbenē sazvanīties jebkurā diennakts brīdī! Parasti rīts man sākas ar zvanu uz Gulbeni.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kā svešiniece pilsētā

Kategorijas