Kipras asaras 4

2013. gada 12. novembris 00:00

6.jūnijs

Karsta vasara. Kiprā gan tā vienmēr ir karsta, taču tie, kuri šeit jau iedzīvojušies, saka: „Kad beidzot sāksies īsta vasara?” Dažu rītu jūra šķiet pavisam vēsa, un tūrisma aģentūrā ienākušie ārzemnieki jautā: „Kad varēs peldēties?”
Tā reizēm gadās – tiem, kuri iegādājušies ceļazīmi desmit vai piecpadsmit dienām, jūnija pirmās nedēļas rada vilšanos – pēc svelmīgā maija iestājusies latviska vasara, lai gan mājup aizbraukusī meitene no Rīgas man raksta: „Ai, cik karsti! Kā Kiprā!”
Man gan šķiet, ka viņa drusku pārspīlē vai varbūt tāpat kā viens otrs šurp atbraucis tūrists skaistajai iztēles gleznai blakus pieliek uzkarsētu termometru un domās uzbur citas ainas.
Spilgts piemērs ir Saša, kurš atbraucis ciemos pie manas kaimiņienes. Jūlija ir viņa mātes māsa un dzīvo ielas pretējā pusē. Mūs šķir tikai kādi piecpadsmit metri ielas un trotuāra betona, pāris olīvkoki manā ielas pusē un viņas apzaļumotā terase.
Tā kā no rītiem vienā laikā dodamies uz darbu un bieži sastopamies, esam paspējušas iepazīties tuvāk. Mani arvien pārsteidz, cik rūpīgi viņa ik rītu apčubina katru puķu podu, ko izvietojusi sava dzīvokļa pirmā stāva terasē. Pārsvarā tās ir dažādu krāsu gerānijas un begonijas, kas zied gandrīz visu gadu, un tām blakus - dažādi eksotiski šaurlapaini augi, kam nevajag daudz mitruma. Man tā visa šķiet par daudz, jo terase nav nemaz tik plaša, bet Jūlija visu prasmīgi izvietojusi vairākos stāvos, un nu vietas pietiek arī galdam un pāris krēsliem.
Viņas bagātībā pazīstu dažādu sugu gumijkokus, sudrabotus skujkociņus, dzelzsozolu un klīvijas krūmu. Pirms vairākiem gadiem savā pagalmā Jūlija iestādījusi arī greipfrūtu un apelsīnu koku, un šogad priecājas par gaidāmajiem augļiem. Reizēm arī vakaros sastopu viņu, līkņājot ap sava dārza augiem, un smaidīdama saku:
- Tu ar tiem auklējies kā ar maziem bērniem!
Un Juļa labsirdīgi atbild:
- Tie jau arī ir mazi bērni, ar viņiem nepārtraukti jāsarunājas un jāpieskata!
Laikam jau viņai taisnība, jo zaļie greipfrūtu augļi apveļas acīm redzami. Vēl pāris mēneši, un varēs nogaršot pašmāju ražu.
Bet šis stāsts gan vairāk būs par Sašu.
Sestdienas rītā saule slēpās aiz mākoņiem, un pelēkā debess nesolīja drīzu dienas iesilšanu. No vienas puses labi – kādu laiku der arī izbaudīt vēsumu. Pagatavoju brokastu kafijas krūzi un, ietinusies pledā, iekārtojos balkona dīvānā – gribas tā nesteidzīgi izbaudīt mieru, pavērot lidmašīnas un kuģus, kas tuvojas Pafosas ostai. No otrā stāva dzīvokļa balkona, ielas viņā galā, aiz zemu privātmāju jumtiem, labi redzama jūras strēle. Vismaz pāris reizes dienā tur cēli ieslīd kruīza laineri un saulē zaigo kā baltas buras. Paskatos pulkstenī – jā, drīz vienam būtu jāparādās.
Tieši tobrīd atveras Jūlijas terases durvis, un no dzīvokļa iznāk jauns vīrietis. Zilā sporta tērpa virsjaka nevērīgi apmesta ap pleciem, rokās divas alus bundžiņas. Ērti atlaidies baltajā plastikāta krēslā, viņš uzceļ kājas uz galda, un izvelk no kabatas mobilo telefonu. Mani viņš pagaidām nav pamanījis, jo visa uzmanība pievērsta paša ērtībām un jaunajai videi.
Ar skaļu paukšķi atvēris dzērienu, jaunais kaimiņš pievēršas tālruņa katalogam. Tā kā Juļa ir no Maskavas, nebrīnos, izdzirdot monologu jeb sarunas vienu pusi krievu valodā.
- Igorjok, sveiks! Tu zini, kur es esmu? Kiprā! Jā, Kiprā! Nē, nopietni! Kiprā! Pāris tūkstošus sakrāju un atbraucu! Pie Jūlijas. Viņai te milzīga villa ar eksotisku dārzu. Jā... Un, ja tu redzētu, kāds balkons! Baltas marmora plāksnes, baseins... Un saule kā cepina! Sēžu viss sviedros! Nu, Kipra taču! Nē, vēl neesmu nosauļojies, es jau tikai naktī atlidoju.
Šajā brīdī es pie sevis pasmaidīju pirmo reiz – puisis vismaz vienā teikumā nesamelojās. Nu gan fantazētājs!
- Meitenes? Protams, blakus! Abas blondas. Nē, ir arī viena brunete, vietējā. Parunāties? Pašlaik nesanāks, viņas baseina otrā malā. Jā, skaistas – garām kājām, brūni iedegušas, jautras un baigi seksīgas! Pa kuru laiku nomakšķerēju? Ēēē, lidostā. Viena ir Jūlijas paziņa un tās divas – viņas draudzenes... Karina un Suzana.
- Jā, baseins pamatīgs.. Un ūdens tik zils, ledusskapis pilns ar alu. Un tāds skats! Palmas, jūra, balti kuģi... Nē, kuģi nav baseinā, bet jūrā! Kur jūra? Jūra aiz baseina! Par daudz ūdens? Bet Kipra taču ir sala, kā tad citādi! Galvenais, ka saule tā karsē... Kaifs!...
Ciešāk savilku pledu ap pleciem un vēlējos – kaut nu arī saule dzirdētu tās puiša fantāzijas un papūlētos izlīst no mākoņu aizsega. Visticamāk, tas notiks tikai pēcpusdienā.
- Zini, es tagad vairāk nevaru runāt - Suzanočaka man atnesa kokteili... Ai, kāds dievu dzēriens, ja tu zinātu! Kāds? “Sex on the beach!” Sekss pludmalē. Nē, ar viņu man vēl nebija seksa. Ar Karinočku bija. Arī blondīne. Kad es to visu paspēju? Nu, taču uzreiz kā atbraucu no lidostas! Nu, kā – ar nakts reisu no Maskavas! Nē, tu kaut ko jauc, nevis pirms trim stundām lidmašīna nolaidās, bet pirms sešām. Nē, tev nav jāskatās internetā! Tur ir kļūda! Es taču zinu labāk! Par daudz runāju? Man tagad nekur nav jāsteidzas – divas nedēļas tikai un vienīgi atpūta pie baseina... Pie jūras nē, tur auksti.
„Ai, ai, puisi, nu gan tu pieļāvi kļūdu,” pie sevis pasmaidīju otrreiz.
- Nē, nē! Karsti, protams, te taču Kipra! Bet pie jūras pūs vējš, tāpēc aukstāk. Ai, ko tu te mani pratini! Brauc pats šurp, tad visu redzēsi. Jā, jā, zinu, ka tu tādu naudu nevari sapelnīt... Nē, es tevi negribēju kaitināt! Nē, tu tiešām esi stulbs! – puisis pārtrauca sarunu un ar nervozu žestu nometa tālruni uz galda.
Pārslīdējis plastikāta virsmai, telefons ar skaļu paukšķi atsitās pret terases cementa plāksnēm un sadalījās vairākās daļās. Jau sagaidīju virkni labi zināmo lamuvārdu ar burtu B, bet nekas vairāk par desmitkārtīgu „velns” neatskanēja. Kāds kulturāls...
Tobrīd terasē iznāca Jūlija.
- Ai, Sašenķa, tu nemaz negāji atpūsties! No lidmašīnas uzreiz Kipras gaisu gribi saelpoties. Man te tik daudz zaļumu, tev laikam traucē, nav kur kājas izstiept, bet tūlīt kaut ko pārkārtosim. Es jau tikai tāpēc, lai ielas putekļus aizkavētu.
Un Jūlija naski sāka rīkoties. Daļu no puķu podiem viņa sabīdīja vienkopus, daļu nesa istabā, un Sašiņš steidzās palīdzēt.
Izmantoju šo brīdi, lai nemanīta nozustu istabā - vēl sadomās Jūlija ar mani runāties, un tad puisim nāksies sarkt, ka kāds dzirdējis viņa melus. Lai gan – par meliem es tos nesauktu – tik vien, kā vēlamā fantāzijas.
Kad pēc nepilnas pusstundas atkal iznācu balkonā, Sašiņš jau atkal sēdēja terasē. Ērti atgāzies plastikāta krēslā, kājas uzslējis uz galda malas, ar alus bundžiņu vienā rokā un telefonu otrā, viņš kādam aizrautīgi stāstīja par baseinu un meitenēm. Par jūru ar baltiem buru kuģiem, par palmām un šūpuļtīkliem...

(Turpmāk vēl)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kipras asaras 4

Kategorijas