Stādījis mežu un ābeļdārzus

2013. gada 15. novembris 00:00

420

Latvijas valsts 95.gadadienā Jānis Umurs atmiņās kavēsies gan savā pārticības neizlutinātajā bērnībā, gan kara gados pārdzīvotajā, gan jutīsies gandarīts par to, kas garajā mūžā ir paveikts. Viņš joprojām dzīvo ar pārliecību, ka mežā galvenais vienmēr ir un būs pamatīgs un rūpīgs darbs.

Gājis sēt priedes
Kopš Jānis sācis sevi atminēties, viņš atminas arī mežu un to, kā Beļavas pagasta Ozolkalna pusē kopā ar vecākiem un abām māsām pavasarī sējis mežu. ”Jā, jā, sējām, nevis stādījām. Ar kapli izkaplējām nelielas bedrītes un ielikām priežu sēklas. Tolaik sēja tikai priedes. Vēlāk strādājām smalctīrēs un retināšanā. Tad jau biju paaudzies un varēju palīdzēt tēvam. Neviens man neprasīja, gribu vai negribu strādāt. Bija jāiet un jādara, jo vecākiem bija tikai 12 hektāri zemes, tāpēc strādājām visādus darbus. Iestājos Gulbenes komercskolā, dažus mēnešus pamācījos, bet nebija līdzekļu, lai samaksātu skolas naudu, kas bija tik liela, ka par to tolaik varēja nopirkt labu govi. Īsti neatminos, bet bija jāmaksā vairāk nekā simts latu. Mammīte mājās grieza krējumu, taisīja sviestu un skrēja uz tirgu to pārdot, lai kaut ko nopelnītu. Ziemā tēvs brauca mežā, lai nopelnītu naudu, jo saimniecība neko daudz nedeva. Tikai vēlāk, kad jau bijām iedzīvojušies, nopirkām Latvijas brūnās govis, turējām bulli. Ar to arī mums sākās labāki laiki,” Jānis kavējas atmiņās. Sākoties karam, arī vācu laikā viņš kopā ar tēvu braucis meža darbos līdz brīdim, kad saņēmis pavēsti par iesaukšanu vācu armijā. Tieši mežs atkal bijis Jāņa labākais sargs un slēptuve, lai izvairītos no iesaukšanas. „Iebēgu Gulbenes mežos, jo sapratu, ka reizē nekad nevarēšu būt labs visām varām. Kad 1944.gada 28.augustā atbrīvoja Gulbeni, iznācu no meža. Biju ievainots, tāpēc mani lika mierā. Tā paša gada 10.oktobrī jau piedalījos Gulbenes mežrūpniecības saimniecības dibināšanā un tiku iecelts Ozolkalna „Melderos” par mežsargu. Kopš tā laika man ir bijusi tikai viena darba grāmatiņa. Tiesa, dažādu reorganizāciju gan ir bijis daudz,” saka bijušais mežsargs.

Kopā saved mežs
Savu mīļoto meiteni Elzu Jānis iepazinis Jaungulbenes pusē. „Mūs abus kopā saveda mežs. Viņa mežniecībā strādāja par kasieri, bet es biju mežistrādes meistars. Nu jau 66 gadus esam abi kopā. Manai Omiņai arī jau 89.gads. Atceros, Jaungulbenes mežniecība atradās Ušura ezera krastā. Ļoti skaista mežniecība bija. Visa vienās rozēs. Vadīju visu mežu saimniecības darbu. Pa diviem trim simtiem zirgu sadzina no visām pusēm, lai iesaistītu meža izstrādē, jo tehnikas jau toreiz nebija. Jaungulbenē tolaik bija kokmateriālu pārdošanas laukums, kur vedām kokus. Arī uz Pededzes upi vedām kokus pludināšanai uz tā sauktajām grīzdēm. Ar kājām tiku nostaigājis neskaitāmus kilometrus. Gāju 20 kilometrus, lai uzņemtu nozāģēto koku daudzumu, pārlaidu nakti pie mežsarga un nācu atpakaļ,” stāsta sirmais vīrs.

Atceras ar labu
No Ušuriem Jānis pārcelts uz Jaunpiebalgu, lai kārtējā reorganizācija pēc diviem gadiem viņu ieliktu Sikšņu mežrūpniecības saimniecības priekšnieka krēslā. „Kādi tur bija plāni! Tie daudz neatpalika no Gulbenes mežrūpniecības saimniecības plāniem. Gadā vajadzēja izstrādāt 120 000 kubikmetru koksnes. Man bija pakļauti apmēram 100 cilvēku no piecām mežniecībām. Neiztiku arī bez bardzības, bet naidu gan nekad ne uz vienu ilgi neesmu turējis. Ar katru cilvēku vienmēr esmu runājis atklātu valodu,” saka Jānis. Uz Lizuma mežniecību kārtējās reorganizācijas rezultātā nonācis pirms 56 gadiem. „Lizuma mežniecība sasniedza augstus darba rādītājus. Ko tikai tolaik nedarījām? Būdams Lizuma mežniecības tehniskais vadītājs, piedalījos sveķu vākšanā. Šodien nevienam sveķus vairs nevajag, jo visu esam pieraduši radīt mākslīgi,” stāsta Jānis un atceras, kā savulaik strādājis kopā ar Ilgvaru Stīpnieku un tagadējo mežzini Pēteri Drozdovu, kurš joprojām ir arī labs mājas kaimiņš, kā bijušais mežsaimniecības ministrs Arvīds Ozols un arī Oskars Dūrītis savu diplomdarbu Lizumā izstrādājuši. Par katru pensionētajam mežzinim ir sakāms atzinības pilns vārds.

Lāčus medī Arhangeļskā
Jānis joprojām spēku rod mežā, īpaši, kad dodas medībās. Nokļūšana līdz mežam jau kļuvusi par grūtu, tāpēc viņš sēžas „bobikā”, aizbrauc līdz mastam, zinādams visas dzīvnieku pārejas, tāpēc medījums gandrīz vienmēr ir garantēts. „Meža zvēri jūt, ka mežus izcērtam. Mūsu pusē aļņu vairs tikpat kā nav, jo šiem dzīvniekiem patīk lapu koku meži. Meža cūkām patīk purvainas mitras vietas, slapjie vēri, jo tur ir saknes, ko izrakt. Sen pagājis tas laiks, kad kāpostu lauku vajadzēja no zaķiem sargāt, jo šo dzīvnieku ir ļoti maz,” novērojis mednieks. Trīs gadus Jānis braucis medīt lāčus uz Arhangeļsku. Vēl šodien dzīvoklī glabājas lāča galvaskauss. „Savā 60 gadu jubilejā visus daudzos sveicējus ar lāča gaļu pamieloju. Ļoti garšīga. Nav nekādas piegaršas. Es arī joprojām neesmu mājās sēdētājs, tikai Arhangeļska gan par tālu. Man pašam arī īpašumā ir mežs, par ko jātur bēda. Kaut kas jāizcērt, lai tiek nauda, par ko Omiņai jaunu štāti nopirkt. Par mazbērniem un mazmazbērniem jāpriecājas. Dzīvoju, par vecumu nedomādams. Tikai politikai gan esmu atmetis ar roku, jo to uzskatu par netīru vidi. Mums jau tagad ir jāklausa Eiropai, jo šī savienība Latvijai dod naudu. Agrākā savienība nekā nedeva. Savā mūžā esmu iestādījis trīs ābeļdārzus un ievērojis pašu galveno noteikumu nekad nenodarīt pāri dabai. Tur, kur šodien nav stingra mežkunga, šis noteikums tiek aizmirsts,” piebilst Jānis.

fakti

◆ Jānis Umurs dzimis 1923.gada 12.septembrī Beļavas pagasta Ozolkalnā.
◆ Mācījies Blomes skolā, dažus mēnešus Gulbenes komercskolā.
◆ 1944.gada 28.augustā piedalījies Gulbenes mežrūpniecības saimniecības izveidē.
◆ 1947.gadā Jaungulbenes mežniecībā sācis strādāt par mežizstrādes meistaru.
◆ Bijis Sikšņu mežrūpniecības saimniecības priekšnieks.
◆ No 1957. līdz 1965.gadam – Lizuma mežniecības tehniskais vadītājs.
◆ No 1965. līdz 1991.gadam - Lizuma mežniecības mežzinis.

Jānis Umurs uzskata:
„Vajadzētu piebremzēt mežu izciršanu, jo cērtamā vecuma mežaudzes ir ļoti samazinājušās. Ar zāģiem lienam pārāk jaunās audzēs, piemirstot, ka bērzu var cirst, ja tas sasniedzis sešdesmit gadu vecumu. Uz bērza rēķina nocērtam arī tādus kokus, kam vēl jāaug.
Priedei, piemēram, jāaug simts gadu, lai to cirstu. Šis process ir stingri jākontrolē. Tas, ka alkšņi, ar kuriem aizaug mūsu lauksaimniecībā izmantojamās platības, tiek uzskatīti par mežu, arī nav pareizi.
Bija laiks, kad Latvijā gadā izcirta 4 miljonus kubikmetru koksnes, bet tagad tie jau ir aptuveni 19 miljoni kubikmetru.
Labi, ka pamazām vismaz iemācāmies izmantot visu koksni. Arī zarus vairs nepametam mežā, bet šķeldojam, tāpēc meži tagad ir salīdzinoši tīrāki.
Atzinīgi vērtēju meža ceļu būvi, tikai šaubos, vai tiem vienmēr pietiks naudas. Kas notiks tad, kad tie sāks sabrukt? Ir jau arī tā, ka vienā otrā vietā meža ceļu būvei atvēlētie miljoni ir izmesti absolūti veltīgi. Lizuma mežniecībā arī zinu vismaz pāris vietas, kur ceļu uzbūvēja pāri purvam. Tad jau labāk to naudu būtu ieguldījuši tautsaimniecībā.
Manuprāt, tagadējais Valsts meža dienesta ģenerāldirektors Andis Krēsliņš ir kārtīgs saimnieks. Viņa tēvs savulaik bija Dūres pusē mežzinis. Abi kopā strādājām, tāpēc jūtos drošs par Latvijas mežiem.
To, ka šodien tiek apmežotas lauksaimniecībā neizmantotās platības, uzskatu par tādu kā nelaimes novēršanu, jo nav kas šīs zemes izmanto. Nav jau šodien vairs to cilvēku, kuri ar pastalām kājās labību sēja katrā zemes stūrī. Ļoti liela kļūda, ka likvidēja kolhozus. Ja jau vārds nepatika, tad tos vajadzēja nosaukt par kooperatīviem vai citādāk. Tā bija reorganizācijas lielākā kļūda. Tik daudz kas tika iznīcināts.”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Stādījis mežu un ābeļdārzus

Kategorijas