Galvenais – ticēt!

2013. gada 15. novembris 00:00

918

Gulbeniešu Janas Kalniņas un Edgara Praškeviča ģimenei šī svētdiena, 17.novembris, ir nozīmīga diena, jo šajā datumā jau otro gadu Latvijā tiek atzīmēta Pasaules priekšlaicīgi dzimušo bērnu diena. Šī diena veltīta priekšlaikus dzimušajiem bērniņiem un viņu tuviniekiem, lai atbalstītu, jo pāragri dzimis mazulis ģimenei ir smags pārbaudījums. Janas un Edgara dvīņu puikas Toms un Edžus pasteidzās piedzimt krietni vien ātrāk, nekā vecāki to bija gaidījuši. Tas jaunajiem cilvēkiem bija liels pārbaudījums.

Prieks un asaras reizē
Tagad mazajiem ir jau apritējis gads un viens mēnesis. Jaunie vecāki atceras, ka pa šo gadu ir gājis ļoti raibi.
Vēl tad, kad Jana nebija stāvoklī, Edgara draugs jokojis par dvīņiem. Pēc laika tā arī noticis – viņiem pieteicās dvīņu puikas. “Uzzināju, ka esmu stāvoklī, bet par dvīņiem, protams, nenojautu,” atceras Jana. Savukārt, kad devusies uz ultrasonogrāfiju, daktere skatījusies un sākusi smaidīt. “Vaicāju – vai kaut kas nav kārtībā? Viņa atbildēja - nē, viss kārtībā, tikai viņi jums tur ir vairumā. Biju tādā šokā. Sākumā bija prieks, bet tad atkal raudāju, jo nezināju, kā ar diviem tikšu galā,” stāsta Jana, kuras dzimtā katrā paaudzē esot dvīņi, arī Edgara rados ir dvīņi.
Draugi, uzzinot, ka Edgaram un Janai būs mazuļi, bijuši priecīgi un solījuši nākt palīgā arī auklēt. “Tad, kad vajadzēja, vairs nekā. Tas tā laikam dzīvē notiek,” spriež Jana. Savukārt morālu atbalstu viņa saņēmusi no savas audzinātājas Jaungulbenes arodvidusskolā. Man bija jauka audzinātāja. Viņa mani atbalstīja un teica - bērni augs, bet es pati vēl būšu jauna.”
Dvīņu puikas nāca pasaulē pagājušā gada rudenī Valmierā. “Kurā datumā mūs pārveda uz slimnīcu Rīgā, es pat neatceros. Dzīve pilnībā sagriezās kājām gaisā. Sākumā mazos nemaz man nedeva rokās. Pēc divām nedēļām tikai drīkstēju viņiem pieskarties. Bija bail, man trīcēja rokas. No mediķiem tā arī neesmu saņēmusi skaidru atbildi, kāpēc bērni piedzima krietni agrāk. Bija tikai varbūtības,” stāsta Jana. Kamēr viņa ar mazajiem bija slimnīcā, Edgars iespēju robežās brauca pie viņiem, lai būtu kopā ar saviem visdārgākajiem cilvēkiem. “Slimnīcā drīkstēju tikai skatīties uz mazajiem. Viņi bija pieslēgti pie sistēmām, atradās inkubatorā,” atceras Edgars un piebilst, ka tad, kad drīkstējis mazos ņemt rokās, esot bijis bail.

Kristības notiek slimnīcā
Lai arī paši vecāki nav kristīti, tomēr mazos dvīņus, vēl esot slimnīcā, Jana izlēma, ka vēlas nokristīt. Viņa stāsta, ka daudzi priekšlaikus dzimušo bērnu vecāki izmanto šo iespēju. “Mēs kristījām bērnus ar cerību, ka ātrāk uzlabosies viņu veselības stāvoklis. Godīgi sakot, tā arī notika,” stāsta Jana, kurai nokristīt mazuļus ieteica ārsti, bet vēl lielāku stimulu to darīt devusi kādas priekšlaikus dzimušas meitenītes māmiņa, kura, daloties savā pieredzē, devusi cerības arī Janai, ka viss būs labi, vajag tikai ticēt! “Šī māmiņa man stāstīja, ka viņas meitiņa nāca pasaulē tikai 500 gramus smaga. Pēc kristībām viņas bērniņa stāvoklis strauji uzlabojies,” atceras Jana.
Dvīņu puiku kristību brīdī slimnīcā klāt bija arī Edgars. Jana atzīst, ka pēc kristībām dvīņu veselības stāvoklis strauji uzlabojies un viss pavērsies uz labo pusi. Jana un Edgars ir nolēmuši, ka arī paši vēlas nokristīties. To izdarīšot tad, kad mazie paaugšoties. “Pirms tam mana pārliecība bija tāda, ka var paļauties tikai uz saviem spēkiem. Ko pats izdarīsi, paveiksi, tas arī būs, bet tagad zinu, ja ticēsi, tad viss būs,” saka Jana un piebilst, ka viņas ģimenē neviens agrāk nav runājis par ticību vai to kaut kādā veidā izrādījis, tāpēc arī viņai bijusi tāda nostāja, ka paļauties var tikai un vienīgi uz sevi. Bet tad, kad nākuši pasaulē bērni un bijis smagi, viņa gājusi uz dievkalpojumiem baznīcā, kura bijusi netālu no slimnīcas. Jana neslēpj, ka ir grūti aprakstīt tās izjūtas, kādas pārņem, ieejot dievnamā. Tās noteikti ir īpašas sajūtas. Pat divējādas sajūtas. Sākumā licies, ka viņa nemaz tur nav gaidīta, bet tajā pašā laikā esot bijusi sajūta, ka sen jau vajadzējis atnākt.
Pie slimnīcas esošajā vecāku mājā, kurā viņa pavadīja vairākus mēnešus, bijusi īpaša kastīte. Katram vecākam bija iespēja uzrakstīt uz lapiņas bērnu vārdus, par kuriem lai aizlūdz baznīcā. “Es arī rakstīju. Un sanāca tā, ka biju dievkalpojumā, kurā aizlūdza arī par maniem bērniem,” stāsta Jana.

Kurš ir kurš?
Kad pēc vairākiem mēnešiem Janu ar bērniem palaida mājās, pārņēmis satraukums. “Neticēju, ka beidzot dodos mājās.” Atgriežoties mājās, grūtākais bijis tas, ka slimnīcā vienmēr blakus bijuši mediķi, bet mājās ar grūtībām bija jātiek galā pašai. “Labi, ka Rīgas daktere bija atsaucīga un varēju zvanīt viņai jebkurā laikā. Dažreiz arī zvanīju un vaicāju padomu,” saka Jana.
Gan Jana, gan Edgars atzīst, ka ar katru dienu dēli kļūst arvien līdzīgāki. “Ir arvien grūtāk viņus atšķirt pēc izskata. Ienāku mājās un apjūku, kurš ir kurš,” stāsta Edgars, bet Jana piebilst, ka atšķirt dēlus varot pēc balss, viņu pļāpāšanas un raudāšanas.
Tad, kad mazie sāka paši kustēties, kaut ko darīt, viss sliktais, kas bija pirms tam piedzīvots, aizmirsās. “Jau dara blēņas. Toms paspējis pat saplēst krelles. Tādā brīdī, protams, sadusmojos, bet, tiklīdz dēliņi man uzsmaida, sirdi pārņem vārdos neizsakāms siltums,” savās sajūtās dalās Jana, kura ne tikai auklē dēlus, bet arī turpina studēt neklātienē grāmatvedību. Sākumā gan domājusi, ka mācības būs jāpamet, jo netiks ar visu galā, bet pagaidām ar centību un uzņēmību viss notiek. Tikai diemžēl drūma viņai iekrāsojas nākotnes aina. “Nezinu, kur atradīšu darbu. Arī darba pieredzes man nav,” saka Jana.

Ne visur var tikt
Ja ir jauks laiks, tad Jana kopā ar mazuļiem dodas pastaigāties, savukārt, kad no darba mājās ir Edgars, arī viņš pievienojas. Ir reizes, kad pastaigā Jana dodas kopā ar savu skolas laiku draudzeni, kurai arī ir mazs bērniņš. “Sen atpakaļ, vēl pamatskolas laikā, ar šo draudzeni bijām tik ļoti sastrīdējušās, ka domāju, diezin vai kādreiz salabsim. Bet, redz, tagad ejam kopīgās pastaigās ar bērniem. Nevarēju pat iedomāties, ka tā kādreiz varētu notikt.”
Viņa novērojusi, ka ar bērnu ratiņiem ne visur var tikt iekšā. Ar tiem varot iebraukt vien pāris veikalos un vienā aptiekā, bet, ja ir vēlme visiem kopā pasēdēt, piemēram, kafejnīcā, tad nekā. “Pirms bērnu piedzimšanas nepievērsu uzmanību ne uzbraucamajiem celiņiem, ne platām ieejām, ne bedrainajiem celiņiem. Kad piedzima bērni, sāku ar ratiem braukt, daudz ko pamanu,” stāsta Jana.
Tagad, kad ir par ko rūpēties, balles apmeklēt nemaz vairs nekārojas. “Nevaru un negribu atstāt viņus citiem. Sirds neļauj to darīt,” saka jaunā māmiņa.

Par janu un Edgaru

◆ Edgars ir no Jaungulbenes, Jana - no Ozolkalna.
◆ Abi iepazinās skolas laikā.
◆ Tagad dzīvo Gulbenē.
◆ 2012.gada 4.oktobrī pasaulē nāca viņu dvīņu puikas.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Galvenais – ticēt!

Kategorijas