Ar misijas apziņu

2013. gada 15. novembris 00:00

1279

Māris Jurciņš “Dzirkstelei” uzsver, ka kritušo karavīru apbedījumu meklēšana un ekshumācija ir brīvprātīgas darbības. To pat nevarot nosaukt par vaļasprieku. Drīzāk – par misiju. Kaut nenoliedzami ikdienā M.Jurciņam ir ar šo nodarbošanos nesaistīts maizes darbs un pavisam ikdienišķa dzīve, ģimenes rūpes. Kritušo karavīru meklēšanai tiek veltīts tikai brīvais laiks. Par to atlīdzību ne viņš, ne kāds cits no viņa līdzgaitniekiem nesaņem. Turklāt meklētāji nešķiro, kurā frontes pusē karojis kritušais karavīrs. Kritis karavīrs nav pretinieks – tāds ir darbības vadmotīvs.

Murgi nemoka
“Dažkārt cilvēki uzskata, ka viņiem pienākas samaksa par to, ka meklētājiem parāda vietu, kur varētu būt apglabāti kritušie karavīri. Tas ir maldīgs uzskats. Par pelnīšanu un mirušo karavīru rēķina nevar būt ne runas,” saka M.Jurciņš. Viņš nenodarbojas ar karavīru apbedījumu meklēšanu savtīgos nolūkos. Mirstīgās atliekas tiek identificētas un pārapbedītas. Atrastie artefakti ir muzejiskas vērtības, kuri tur arī nonāk. Tieši tāpēc, kā uzsver M.Jurciņš, viņš naktīs guļ mierīgi. Murgi viņu nemoka pretstatā marodieriem, par kuriem šajā sakarā ir dzirdēti biedējoši stāsti.
“Pēc Krievijas ekspedīcijas divas reizes naktī sapnī redzēju karavīrus. Bet tie bija labi sapņi. Es daru labu darbu, neesmu “aptīrījis” nevienu kritušo karavīru. Taču esmu dzirdējis gadījumu, kad tepat, Latvijā, kādam artefaktu atradējam spokojies kritušais krievu karavīrs, kura kaulus viņš bija pametis pūt mežā, piesavinoties vērtīgas mantas. Pēc tam šis cilvēks trīs reizes iekūlās automašīnas avārijas, pēkšņi uz ceļa priekšā parādoties blāvam tēlam plandošā karavīra šinelī. Trešā avārija bija sevišķi smaga. Pēc tās cilvēks visu saprata. Meklēja palīdzību pie pareizticīgo garīdznieka. Pēc tam atgriezās mežā, savāca karavīra mirstīgās atliekas un nodeva apbedīšanai. Kopš tā laika iestājās miers,” stāsta M.Jurciņš.
Viņam pašam interese par kara laiku notikumiem radusies kopš 13 gadu vecuma, kad mācījās Gulbīša vidusskolā. Likumsakarīgi bija tas, ka 2007.gadā viņš iepazinās ar vīriem no sabiedriskās organizācijas “Leģenda”, kuri tobrīd vāca kopā brīvprātīgos, kuri bija gatavi doties uz Auci, jo tur pie vidusskolas, rokot tranšeju, bija uzieti cilvēka kauli. “Tā tas sākās... Aizbraucu līdzi. Tajā dienā mēs kopīgiem spēkiem no zemes izcēlām vairāk nekā 30 karavīru mirstīgās atliekas. Tie visi bija krievu karavīri,” atceras M.Jurciņš. Kā ierasts šādos gadījumos, mirušie tiek pārapbedīti sev piederīgo Brāļu kapos.

Sirdsdarbs
Palīdzēt leģionāriem šodien atgriezties mājās no Austrumu frontes! Ar šādu domu vasaras nogalē “Leģendas” vīri devās uz Voronkovu, kur 1944.gadā gājuši bojā latvieši - leģiona 15. un 19. divīzijas karavīri. M.Jurciņš stāsta, ka lielu laika daļu pirms tam aizņēma saskaņojumu kārtošana ar attiecīgām ministrijām un organizācijām ne tikai Krievijā un Latvijā, bet arī Vācijā. Uzdevuma veikšanu sarežģīja tas, ka tai vietai jau pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados pāri ir gājuši krievu marodieri. “Atklājās, ka tur jau ir raksts ar ekskavatoriem. Zemē bija palikušas tikai karavīru kājas, pārējie kauli, galvaskausi bija izmētāti,” stāsta M.Jurciņš.
Viņš stāsta, ka divas dienas meklētāji ir rakuši zemi ar rokām. Pēc tam sarunāta tehnika, ar kuras palīdzību darbi uz priekšu virzījušies ātrāk. “Zilais māls, saule, mušas, dunduri, odi... Tā mēs ierakumos strādājām katru dienu apmēram desmit stundas,” atceras M.Jurciņš. Taču rezultāts bijis iepriecinošs. Visu atrasto karavīru mirstīgās atliekas tikušas identificētas saziņā ar arhīvu Vācijā. Tātad leģionāriem ir iespēja pievienoties Lestenes latviešu karavīru kapsētā apbedītajiem un tādā veidā atgriezties dzimtenē. Tika izraksti 23 žetoni, pareizāk sakot, puses no tiem. “Kara laika parastā prakse bija tāda: kad karavīrs krita, viņa žetonu parasti pārlauza uz pusēm. Viena puse palika pie kritušā, otra tika nosūtīta uz štābu,” stāsta M.Jurciņš. Tieši šā iemesla dēļ arī vēlāk izdevās identificēt visu atrasto karavīru personību. Viņš atklāj, ka pie kritušajiem karavīriem Voronkovā tika atrasti arī trīs gredzeni, tostarp viens laulības gredzens ar iegravētu vārdu uz tā. Izdevies atrast arī vienu zīmotni, vienu jostas sprādzi, vienu durkli, kas bija piesaitēts pie ceļgala šinas vietā. Apbedījumos tika atrasti arī divi maki, katrā bija gan monētas, gan pa prezervatīvam. Vienā makā atradusies arī ikona. Pie viena no karavīriem atrasta dienasgrāmata, vēstules. Tajās viņš raksta, ka ir sveiks un vesels un drīz atgriezīsies mājās.
“Bija patīkami just, ka vietējie iedzīvotāji pret mums, kritušo karavīru meklētājiem, izturējās labvēlīgi. Krievu tantiņas teica: “Puiši atbraukuši savējos piecelt.” Ekspedīcija patiešām bija izdevusies. Mēs sešās dienās no zemes izcēlām 208 karavīrus, savējos leģionārus, kā arī dažus vācu karavīrus starp viņiem. Zīmīgi, ka tajā apkārtnē nebija neviena skujkoka, taču mūsējie tur, Krievijas zemē, bija guldīti uz skujām. Zilais māls bija daudz ko labi saglabājis,” stāsta M.Jurciņš.

Ar cieņu
M.Jurciņš ar Brāļu kapu komitejas atļauju meklē kritušos karavīrus arī savā Gulbenes novadā. Tāpēc labprāt uzklausa jebkādu informāciju, ko iedzīvotāji var sniegt par šādām apbedījumu vietām. Piemēram, pirms kāda laika līdz viņa ausīm nonākusi informācija, ka Stāmerienā, mežā, ir apglabāti trīs karavīri. Krievu vai vāci armijai piederīgi, par to īstas skaidrības nebija. “Kopā ar domubiedru devāmies turp. Apmēram divu lāpstu dziļumā uzgājām mirstīgās atliekas. Apglabātos kapā ieliktus atradām kailus – citu uz cita. Kur viena galva, tur otram kājas. Visiem bija vienīgi zābaki. Visapkārt zemē bija daudz lādiņu šķembu. Atradām arī lāpstiņu un katliņu. Apbedītie ir Otrā pasaules kara krievu armijas karavīri. Šogad viņu mirstīgās atliekas ir pārapbedītas Brāļu kapos,” stāsta M.Jurciņš.
Viņš piebilst, ka identificēt Otrajā pasaules karā kritušos sarkanarmiešus var, atrodot pie tiem personiskos medaljonus. Tādi ir līdz 1942.gadam kritušajiem karavīriem. Pie vēlāk kritušajiem padomju karavīriem nereti tiek atrastas kapsulas, kurās jābūt papīra loksnei ar personas datiem – vārdu, uzvārdu, tēva vārdu, dzimšanas gadu un vietu, kā arī iesaukuma un dienesta vietu. “Taču daudzi karavīri, māņticības mākti, kapsulā ievietoto informāciju meta projām un tās vietā tur glabāja adatu un diegus,” stāsta M.Jurciņš. Tāpēc lielākoties padomju karavīru identitāti var konstatēt, ja pie tiem izdodas atrast tā saucamās sarkanarmiešu grāmatiņas. “Visvienkāršāk krievu karavīru personību var noskaidrot pēc apbalvojumiem, ja pie kritušajiem izdodas tādus atrast,” skaidro M.Jurciņš.

Vēl daudz darba
“Man ir informācija par Lejasciemu. Esmu iepazinies ar informāciju, ko ir apkopojis gulbenietis Kārlis Vents. Vēl cenšos uzzināt kaut ko vairāk. Ir daudz leģendu. Ir stāsti, kaut kas, ko cilvēku dzirdējuši pa ausu galam. Sava brīvā laika un spēku robežās esmu gatavs iet, darīt,” stāsta M.Jurciņš. Ne jau velti saka, ka nav tāda novada, kur kādā ezerā nebūtu noglabāts kara laika tanks vai lidmašīna. M.Jurciņš uzskata, ka karavīri ir jāatdod dzimtenes zemei ar godu. Tas vajadzīgs arī dzīvajiem.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ar misijas apziņu

Kategorijas