Ziemu gaida bez bažām

2013. gada 21. novembris 00:00

569

Tirzas pagasta zemnieku saimniecībā „Austriņas”, kur saimnieko Lauris Mūrnieks ar savu ģimeni, „Dzirkstele” ciemojās pirms astoņiem gadiem. Toreiz saimnieks, atklājot nākotnes ieceres, bilda, ka saimniecībā ir nepieciešama jauna kūts nelielajam slaucamo govju ganāmpulkam, kā arī mājputniem un dekoratīvajiem putniem. Šogad ieceri ir izdevies pārvērst realitātē, gandrīz no pašiem pamatiem atjaunojot veco novietni.

Savstarpēji mainās ar putniem
Saimnieks ir gandarīts, ka jau šajā ziemā gan lopiem, gan putniem no sala baidīties nenāksies. Gandarījums arī par to, ka spēts iztikt ar pašu iekrātiem līdzekļiem, iztiekot bez kredīta bankā un projektu rakstīšanas. „Līdz ar kūts atjaunošanu nācās samazināt dekoratīvo putnu skaitu, bet pamazām to atjaunošu. Noteikti tās būs vēl kādas šķirnes vistas. Man ir 2 pāvi, 12 pērļu broilervistas, vairākas „Araukāna” šķirnes vistas un mums labi pazīstamās brūnās māju vistas. Agrāk pavisam bija 14 eksotiski putni, starp kuriem bija arī zīda, plikkaklu un „Pavlovskas” šķirnes vistas. Savulaik meita Līga, būdama mazpulcēns, pat projektu par šiem putniem izstrādāja,” stāsta Lauris. Ašiem soļiem viņš dodas uz māju, lai nestu rādīt „Araukāna” vistu olas, kas ir pelēkzilas. „Šīs olas ieteicams lietot uzturā cilvēkiem ar augstu holesterīna līmeni asinīs, tāpat kā arī pērļvistu olas un gaļu. Mēs gan vistas praktiski nekaujam, bet piešķiram tām mūža maizi. Tiesa, ir doma nogaršot pērļvistas gaļu. Olas gan lietojama uzturā gan vārītas, gan ceptas, jo tās visai maz atšķiras no mājas vistu olām. Tikai olu lielums gan ir atkarīgs no putna vecuma. Jaunajām vistiņām, kas dēj labāk, olas ir mazākas, bet vecajām, kas ir slinkākas dējējas, olas ir lielākas,” stāsta Lauris. Viņš sadarbojas arī ar citiem novada dekoratīvo un eksotisko putnu audzētājiem, piemēram, ar Aivaru Dzeni no Galgauskas pagasta. „Mēs savstarpēji maināmies ar putniem. Ir bijis pat tā, ka pats neesmu mājās, bet kūtī jau ir ielaists kāds dekoratīvais putns. Esmu iegādājies arī inkubatoru, lai varētu pavairot putnu skaitu. Savulaik tikām pārdevuši pat jaunos pāvus. Lai gan pāvi pieder eksotiskajiem putniem, to ēdienkarte īpaši ne ar ko neizceļas. Vistas un pāvus barojam ar speciālo putniem paredzēto barību, kā arī vārītiem kartupeļiem un graudiem,” piebilst saimnieks.

Vispirms apzinās iespējas
Saimniecībā pienu dod 13 slaucamās govis. Pirmsākumos bijušas tikai četras piena devējas. Saimnieks bilst, ka ganāmpulku neesot plānots paplašināt, jo tad nāktos būvēt vēl vienu novietni. Ganāmpulks ir arī pārraudzībā. „Kad Tirzā likvidēja pienotavu, pārstrādei pienu sākām nodot akciju sabiedrībai „Rankas piens”. Tā arī esam palikuši uzticīgi Rankas pienotavai. Piena nauda jau ir mana ikmēneša alga,” smejas Lauris. Vasarā, kad ir labākais piena laiks, pārstrādei katru dienu nodoti vairāk nekā 200 litru piena, bet šobrīd pārdienās tie ir aptuveni 150 litri. Saimnieks stāsta, ka, lai gan esot pamazām sarūpēta arī gandrīz visa nepieciešamā lauksaimniecības tehnika, tomēr nākoties kooperēties arī ar brāli. Lopkopība nav vienīgā saimniecības ražošanas nozare. Tiek audzēti arī graudaugi pašu saimniecības vajadzībām. Vairāk nekā 50 hektāru platībā ir gan īpašuma, gan nomātie lauki. „Saimniecībā būtu vajadzīga jauna rulonu prese. Brālim tā ir, bet arī jau nolietojusies. Varbūt varētu rakstīt projektu vai arī aizņemties naudu bankā, bet tad jārēķinās ar bankas noteiktajiem procentiem, kas nemēdz būt mazi. Vajadzību ir daudz, bet piederam tiem lauksaimniekiem, kuri vispirms apzinās savas iespējas. Saņemam arī Eiropas un valsts atbalstu. Ja vien zeme arī nebūtu tik dārga, iespējams, īpašumā iegādātos kādu nomāto hektāru,” prāto Lauris.
„Esmu domājis, ko te raujos, bet Tirzā jau nav cita darba. Tuvākās darba iespējas ir uzņēmumā „Avoti” Lizuma pagastā. Ja mājās ir saimniecība, bet tur ir maiņu darbs, visu apvienot nav iespējams, jo arī dzīvesbiedre Dace (Tirzas pagasta ģimenes ārste) pa dienu ir darbā. Varbūt nākotnē saimniecības attīstību uz mūsu ieliktajiem pamatiem uzņemsies kāda no meitām,” klusībā cer saimnieks.

Fakti

◆ “Araukāna” vistu šķirne jau zināma kopš 1520.gada, jo dēj zilganpelēkas olas. Arī to āda un kājas ir zilganas. Olas nesatur holesterīnu.
Ne vistām, ne gaiļiem nav astes. Izcelsmes vieta ir Dienvidamerika. Šķirne savu nosaukumu ieguvusi par godu Čīles vietējo iedzīvotāju “araucano” ciltij.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ziemu gaida bez bažām

Kategorijas