Gulbenes dzelzs lēdija

2013. gada 22. novembris 00:00

1598

Viena no 4 dāmām un 17 kungiem, kuri jelkad cauri laiku lokiem turējuši un tur roku uz Gulbenes pulsa, kopš tā pirms 85 gadiem ir ieguvusi pilsētas tiesības. Viņu sauc Līga Zitāne (1952., Zeltiņi - 1996., Gulbene). Viņa ir pirmā Gulbenes pilsētas pašvaldības vadītāja Latvijas atjaunotajā brīvvalstī.

Gandrīz zudusi laikā
Līgas vārdu ierakstot meklēšanai tīmeklī, ar “www.google.lv” palīdzību atrast var visai skopas ziņas. Visvairāk informācijas ir Gulbenes draugu – Temas komūnas (Dānijā) - mājas lapā “www.them-gulbene.dk”. Tieši Līga bija tā, kas pirms 20 gadiem aizsāka šo divu pašvaldību draudzību, kura turpinās vēl šodien.
Īpašas ievērības cienīgs ir fakts, ka Līgas darbības laikā pilsētā tēlnieks Ojārs Feldbergs restaurēja pieminekli par Latvijas brīvību kritušajiem Gulbenes draudzes varoņiem, kas svinīgi tika atklāts 1992.gada 10.novembrī un vainagoja Tautas frontes aktivitātes pilsētā un 1991.gada janvāra barikāžu laiku Rīgā. Vēl viņa pati “Dzirkstelei” 1991.gada 12.novembrī lepojusies ar veikumu sociālajā palīdzībā maznodrošinātajiem iedzīvotājiem. Cīņa ar nabadzību Līgai likās ļoti svarīga, jo pati bija uzaugusi 10 bērnu ģimenē un zināja, kas ir trūkums. Viņas izlolota bija Gulbenē ieviestā kabeļtelevīzija, kura gadu gaitā pilnveidojusies un pastāv arī tagad. Savukārt pēc Līgas ieceres uzceltā brīvdabas estrāde uz bijušā lidlauka ir pussabrukusi un pelta, viņas radītais, pilsētas pašvaldības tirgus šajā izpratnē vairs nepastāv. Šodien neviens vairs neatceras, ka Līga stingri karoja pret... cukura talonu viltošanu. Kam vairs prātā, ka tolaik tādi bija. Tāpat arī desu rindas, kurās cilvēki stāvēja pat naktīs. Līgas darbības laiks Gulbenes pašvaldībā bija zīmīgs. Ielūkojoties tālaika “Dzirksteles” numuros, redzams, ka līdzās rakstiem par komunistiskās partijas agoniskajām aktivitātēm ir publikācijas par tautfrontiešu arvien pieaugošo rosību, par cilvēku sadzīves problēmām, pēdējiem kolhozu elpas vilcieniem, par privatizāciju un par deviņdesmitajiem gadiem raksturīgo kriminālo fonu.
1994.gada 28.jūlijā mīklaini bez vēsts izgaisa pilsētas pašvaldības kasiere Anda Rozīte, kuru turēja aizdomās par naudas izmaksāšanu “mirušajām dvēselēm” un par kuras pašas iespējamo vainu un likteni nav nekādas skaidrības vēl šobaltdien. Daudzi šo ārkārtējo notikumu arī tagad saista ar pašvaldības vadītājas Līgas Zitānes vārdu. Vai pamatoti? Atbildes nav. Iztiesātas tika vairākas krimināllietas apsūdzībās par finanšu pārkāpumiem, kas it kā tikuši pieļauti pilsētas pašvaldībā tolaik, kad to vadīja Līga. Viņai nācās būt lieciniecei prāvās. Līga šajā sakarā paudusi savu viedokli 1995.gada 27.aprīļa “Vakara Dzirkstelē”, sakot: “Tagad modē ir nodot tiesai pašvaldību darbiniekus.” Līdz galam sevi Līga nekad vairs nespēs attīrīt no apvainojumiem, jo jau 17 gadus vairs nav šajā saulē. 1996.gada 6.februāra “Dzirkstelē” publicēta pirmā līdzjūtība sakarā ar viņas pāragro aizsaukšanu mūžībā. Bez mātes mīlestības palika divi jaunieši – Diāna un Renārs.

Prata dzīvot arī steigā
Tolaik strādājot redakcijā, atceros, ka šajā sakarā gulbeniete Vera Kļaviņa bija atnesusi vēstuli, kas ar nosaukumu “Kādi mēs esam cilvēki?” tika publicēta 1996.gada 22.februāra “Dzirkstelē”. Stāsts bija par to, kā viņas ar Līgu satikušās slimnīcā, kad tā tur bija nonākusi pēc akūtas sirdslēkmes un atklājusi savu sarūgtinājumu. Līgai kļuvis slikti uz ielas, pakritusi, cilvēki gājuši garām un neviens nepadeva roku. Vera citēja vārdus, ko viņai bija uzticējusi Līga: “Pagāja garām daudz pazīstamu cilvēku, pateica “labrīt!” un aizgāja. [..] Cilvēkam ir jābūt cilvēkam un jāprot dzīvot arī steigā.” Atceros, tolaik mediķi skaidroja, ka sirdsslimniekam lēkmes brīdī sekundes liekoties garas kā stundas. “Dzirkstele” rakstīja, ka Līgai toreiz pie mediķiem nokļūt palīdzēja gulbenieši Sergejs Hanarins un Aivars Melecis, no kuriem neviens personīgi šo sievieti nepazina.
Un tomēr Līgas sirds bija salūzusi, kaut ikdienā viņa nekad nevienam neko tādu nelika manīt. Mūžībā viņa aizgāja, vairs nebūdama pašvaldības darbā, jo otrreiz vēlētāji viņai šo godu neuzticēja. Dzīves nogalē Līga strādāja par SIA “Gulbenes degviela” juristi. Taču pašu galveno viņa bija jau paveikusi – stāvējusi pie Latvijas un Gulbenes pilsētas atjaunotās neatkarības šūpuļa. 1991.gada 16.augustā viņa kļuva par pilsētas reorganizētās, patstāvīgās pašvaldības vadītāju. Līdz tam pilsētas deputātiem bija visai simboliska nozīme, jo to darbība noritēja stingrā rajona padomes pārraudzībā. 1990.gada izskaņā Līga vēl tikai cīnījās par šo neatkarību. Tad 6.decembra “Dzirkstele” citēja viņas vārdus: “Straujāk un noteiktāk mums ir jāveic pāreja. [..] Decembrī sesijā (tā tolaik dēvēja sēdes, kurās piedalījās un lēma visi deputāti – red.) pieņemsim lēmumus par pilsētas pašpārvaldi.”
1991.gada 12.novembra “Dzirkstelē” ir publicēts raksts par Līgu ar nosaukumu “Esmu tāda pati sieviete kā visas”, tajā viņa sniedz savu pašraksturojumu, atzīdama, ka viņai ir “varbūt tāda skaļa balss” un ka cilvēki viņu “bieži vien nesaprot”, jo domā, ka viņa ir “tikai “par” vai “pret””, bet patiesībā Līgai tikai griboties skaidrību, jo viņa neciešot “taustīties kā pa miglu”. Viņa sūrojas par inertumu, ko bieži jūt sev apkārt, jo “joprojām daudzās iestādēs strādā tie paši vecie vadītāji, kuros ir iesēdies padevības gars, pesimisms”, “daži pat absolūti nevēlas to jauno, kas ienāk mūsu dzīvē”.
Līgas laiks pilsētas vadībā bija pēc Valta Kraukļa un pirms Mārtiņa Kokara. Četrus gadus - no 1990.gada 17.janvāra līdz 1994.gada 1.jūnijam - viņa Gulbenē stāvēja ievēlēto 29 tautas deputātu priekšgalā. Bezpartejiskā. Par Gulbenes pilsētas padomes deputāti faktiski kļuva 1989.gada 10.decembrī, būdama “Lauktehnikas” rajona apvienības juriskonsulte, bet iepriekš – rajona prokuratūras prokurore. Vietējā sabiedrībā iemantojusi dumpinieces slavu, it kā bija sakašķējusies ar virsprokuroru un tāpēc pametusi darbu prokuratūrā, uz kurieni ar nosūtījumu no augstskolas nonākusi 1977.gadā, kad ieguva juristes diplomu.
Līgas vadības laikā Gulbenes pilsētas deputāti bija Kārlis Vents (pildīja vietnieka pienākumus), Margarita Češļa, Romans Adamovičs, Valdis Bēniņš, Daina Apsīte, Aivars Kočāns, Anna Korkla, Jānis Ločmans, Ivars Suseklis, Imants Elksnis, Ligita Zitāne. Savukārt Gulbenes pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja pienākumus tolaik pildīja V.Krauklis.

Ko par Līgu zitāni saka bijušie kolēģi?

◆ Nikolajs Stepanovs, tolaik rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs: - Līga enerģiski iekļāvās Tautas frontes kustībā, atbalstīja, kur vien varēja, un arī deputātus centās pēc iespējas ātrāk pārkārtot uz jaunām domāšanas sliedēm. Līga nebija no tiem, kas centienus atgūt Latvijas neatkarību uztvēra ar piesardzību vai centās izmantot savtīgi. Viņa stingri stāvēja pozīcijās par brīvu Latviju.

◆ Valtis Krauklis, tolaik pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs: - Varētu teikt – dzelzs lēdija ar savu raksturu, kas palīdzēja daudz panākt. Bija jautājumi, kurus viņa risināja pareizi, bet bija arī tādi, kuros kļūdījās. Taču šajā darbā vienmēr ir riska faktors.

◆ Mārtiņš Kokars, tolaik Gulbenes siltumtīklu uzņēmuma direktors: - Valdonīga viņa bija. Neieklausījās citos. Ko pati izdomāja, tas visiem bija jādara, un tas, viņasprāt, bija vienīgais pareizais risinājums.

◆ Anna Korkla, tolaik Gulbenes pilsētas deputāte: - Viņa iedziļinājās visos jautājumos līdz galam. Necieta negodīgumu. Tāpēc uzskatu, ka vēlāk Līga nepelnīti tika vainota kaut kādos pārkāpumos. Viņa bija prasīga pret darbiniekiem. Taču nekad arī neliedza padomu. Teica, ko domā. Viņa bija tieša. Daudziem tas nepatika.

◆ Margarita Češļa, tolaik pilsētas deputāte: - Viņa bija enerģiska, daudz darīja. Vai visu darīja pareizi, to nevaru pateikt.

◆ Ivars Suseklis, tolaik pilsētas deputāts: - Dokumenti, par kuriem jābalso, priekšā tika likti gatavi. Mēs, deputāti, daudz ko nesapratām, oponējām, jautājām, skaidrojām. Līga mums atbildēja. Vai mēs vienmēr viņas viedoklim piekritām? Protams, ka ne! Vai viss noritēja pareizi? Nezinu. Taču tas bija pats sākums, kad kādam bija jāuzņemas atbildība. Bija jau arī visādi brīnumi pēc tam...

◆ Ira Žeigure, tolaik pilsētas izpildkomitejas dzīvokļu jautājumu izlemšanas sabiedriskās komisijas sekretāre: - Līgai bija sava nostāja jebkurā jautājumā. Sabiedrībā viņa palika līdz galam neizprasta. Varbūt pat nemīlēta. Viņa neizdabāja, lai iepatiktos. Taču es, pazīdama viņu tuvāk, saku – Līga bija ļoti korekta.

◆ Maija Dauškane, tolaik strādāja Darbā iekārtošanās birojā Gulbenē: - Līga bija ļoti gudra, uzņēmīga, darīt griboša, bezbailīga, izlēmīga, patriotiska, bet tajā pašā laikā ar neapskaužamu sievietes likteni... Galu galā - arī dziļi ievainota un nelaimīga dvēsele.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gulbenes dzelzs lēdija

Kategorijas