Kā nodrošināt vecumdienas?

2013. gada 22. novembris 00:00

25 procenti Latvijas iedzīvotāju nezina, kā izdzīvos vecumdienās

Aivars Priedeslaipa no Gulbenes:
Pirmkārt, statistika melo, it sevišķi, ja tā ir valdības pasūtīta. Latvijas iedzīvotāju, kuri nezina, kā izdzīvos vecumdienās, ir krietni vairāk nekā 25 procenti. Pazīstu daudzus savas paaudzes cilvēkus, bet neviens no viņiem nav ne drošs, ne pārliecināts par savām vecumdienām. Lai mūsu apstākļos izdzīvotu vecumdienās, universālas receptes nav. Tagad daudzi brauc uz ārzemēm pelnīt pensiju, jo vairs netic mūsu sociālās apdrošināšanas sistēmai. Arī šeit uz vietas var šo to iesākt. Piemēram, jācenšas pēc iespējas mazāk maksāt nodokļus, lai nebarotu jau tā uzblīdušo birokrātisko sistēmu. To naudiņu labāk investēt bērnos un mazbērnos viņu izglītošanai. Pēc tam būs atdeve arī no bērniem. Cik nu tas iespējams mūsu apstākļos, ir jāveido uzkrājumi. Tikai tas nav jādara bankās. Ir daudz veidu, kā uzkrāt vecumdienām – mākslas darbos, zemē, mežos, dārglietās, bet uzsveru, visi jau to nevarēs atļauties. Pārējiem par mierinājumu varu teikt savus novērojumus, ka valdība dara visu iespējamo, lai pēc iespējas mazāks mūsu skaits sagaida vecumdienas un pensiju. Personīgi zinu cilvēku, kuram ārsti Rīgā pateica: „Jums jau 75 gadi, ko tad vēl gribat!” Varbūt kādreiz Latvijā viss ies uz labo pusi, bet tas ir tikai tāds mierinājums nākamajām paaudzēm.

Ilona Vītola, izdevniecības redaktore:
Savulaik es vaicāju savam dēlam, kā lai cilvēks vecumdienās jūtas droši. Viņš man atbildēja, ka vienīgais drošais variants laukos ir naturālā saimniecība. Kā zinām, daudziem cilvēkiem pat 80 gadu vecumā laukos ir govs. Tiem cilvēkiem, kuri dzīvo pilsētā, situācija ir nedaudz citādāka. Vecumdienās, saņemot nelielu pensiju, izdzīvot var palīdzēt mazdārziņš vai arī darba mūža laikā veidotie uzkrājumi, kā arī ģimene, bērni, māsas un brāļi. Tajās ģimenēs, kur valda ģimeniskas tradīcijas, cilvēki cits citam palīdz. Kā rāda pašreizējā situācija, lielākajai daļai pensionāru pensijas jau šobrīd ir ārkārtīgi mazas. Domāju, ka tās nekad arī nebūs lielākas, lai kas arī tiktu solīts. Gulbenē dzīvo man labi pazīstama sieviete pensijas vecumā, kura atļaujas iegādāties jaunākās grāmatas, skaistas dāvaniņas, ziedus. Esmu viņai bildusi, ka ir labi, ja to var pensionārs atļauties. Sieviete atbildēja, ka pensija viņai nav liela, bet ar to pietiek, jo visus komunālos maksājumus un citus rēķinus apmaksā dēls. Viņa pat nezina, cik lieli ir šie rēķini. Tas ir piemērs, ka viens otrs vecumdienās var cerēt uz bērnu atbalstu. Arī mūsu vecās māmuliņas savulaik ir izdzīvojušas ar vēl skopāku rocību. Vislielākā problēma, manuprāt, ir tā, ka vecumdienās cilvēkiem nav iespējams saņemt pietiekamu veselības aprūpi.

Laima Kota, rakstniece no Turcijas:
Kā Latvijā cilvēkam nodrošināt sev labas vecumdienas? Grūti atbildēt, jo pēkšņi un vienmēr negaidīti var tikt izdoti kaut kādi pret cilvēku vērsti likumi, kurus viņš nevar paredzēt. Runājot par pensiju, mūžam atcerēšos savu kaimiņu, kurš strādāja Kuzņecova porcelāna fabrikā. Lai būtu lielāka pensija, viņš rāvās divas maiņas pēc kārtas.
Pēc astoņiem mēnešiem noķēra infarktu. Ar to viss beidzās. Sēdēja invalīdu ratiņos, kamēr Dievs apžēlojās. Kaimiņš nenovērtēja, pārvērtēja savas spējas strādāt līdz 62 gadu vecumam kā 26 gadus vecam vīrietim. Vai arī mana mamma. Viņai pirms gada apzaga dzīvokli, nozogot arī kodu kartes un visu naudu, ko mamma bija krājusi. No bankas narkomāni zagļi pārskaitīja naudu no mammas konta uz kādu savu kontu un naudu noņēma vienā dienā. Banka mammu neaizstāvēja, lai gan viņai bija policijas izziņas, ka nauda nozagta. Pasaulē šādos gadījumos banka atgriež naudu cietušajam, bet Latvijā pret saviem klientiem neviena banka tā neizturas, vēl tikai pazemo. Kamēr valsts neaizstāvēs valsts līmenī savus iedzīvotājus, ir neiespējami nodrošināties labām vecumdienām, jo valsts neko negarantē. Vienīgais - pašiem sevi uzturēt formā un darīt visu, lai būtu vesels, lai ķermenis būtu vingrs, lai smadzenes neierūsē.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kā nodrošināt vecumdienas?

Kategorijas