Kipras asaras 4

2013. gada 26. novembris 00:00

10.jūnijs

Pirmā vēstule, ko šodien atveru “facebook”, ir no ukrainietes Angelinas. Viņas Kipras stāsts aizsācies jau pasen - laikā, kad, atbraukusi uz Kipru, viņa apmetās Larnakā un sāka strādāt bārā par oficianti. Tur meitene satikusi kiprieti Petrosu un acumirklī iemīlējusies. Jaunais vīrietis tā pratis viņu pielūgt un iekarot, ka Angelina bez šaubīšanās padevusies, lai gan prāts sūtījis dažādus brīdinājuma signālus. Bet - ja nu tā patiešām ir viņas mūža mīlestība?
Tolaik viss šķitis neticami brīnišķīgi: Petross - tik maigs, uzmanīgs, rūpīgs un bagāts, viņa tēvs un ģimene – tik saprotoša un laipna, un jaunā sieviete ne mirkli nav šaubījusies – šī ir viņas laimīgā loterijas biļete!
Kāzas tik rīkotas nekavējoties, un, kā jau kipriešiem pieņemts, jauno pāri godināt ieradušies vairāk nekā seši simti viesu. Kā apgalvo pati Angelina – tā bijusi viņas dzīves gleznainākā diena: grezna kāzu kleita, ceremonija jūras krastā, glāsmains vējš tilla aizkaros, maģisks saulriets un prātam neaptverami daudz romantikas! Neko tādu viņa pat sapņos nav spējusi iedomāties!
Uzreiz pēc kāzām Petrosa tēvs nokārtojis arī viņu ģimenes finansiālo pamatu – dēlam uzdāvinājis vienu no sava personīgā viesnīcu tīkla kompleksiem, bet Angelinai – telpas personīgajam biznesam. Daudz nekavējoties, viņa tur iekārtojusi manikīra salonu.
Paziņas viņu ģimeni dēvēja par paraugģimeni – daudzi apskauda Angelinas un Petrosa starojošo mīlestību, labklājību, saticību un laimi. Arī vēlāk, kad piedzima Dimitris un Petrosa sievai aizliedza strādāt, kad sakārtotajā ģimenes dzīvē parādījās pirmās plaisas, ārēji tās neviens nemanīja. Pat ne Petrosa vecāki un brāļa ģimene, ar ko jaunais pāris itin bieži kopā pavadīja laiku.
Lai Angelinai nerastos ilgas pēc darba atsākšanas manikīra salonā, vīrs tās iznīdēja pašā saknē un salona telpās iekārtoja modernu dzīvokli pašiem. Iespējams, tieši tāpēc sākās sīki ģimeniski strīdi, kas arvien biežāk pārauga pamatīgos skandālos, jo arī Angelina nevēlējās palikt zaudētājos. Petrosa temperaments no vissīkākās nesaskaņu dzirksts spēja iedegt kara liesmas – pa gaisu gāja ne tikai rokas, bet skaļi blīkšķēja durvis, plīsa trauki. Sakarīga strīda cēloņu izrunāšana nebija pat iedomājama.
Par laimi – visi šie nesaskaņu uzliesmojumi tikpat pēkšņi noplaka, kā iesākās – kā pārplīsuši ziepju burbuļi, no kuriem tik vien palika, kā rētas Angelinas dvēselē. Petrosam, šķiet, tie bija kā... ikdienišķa vajadzība. Vienu dienu izlādēšanās, otru – klusēšana un trešajā - salabšana. Un tad atkal viss no gala.
Angelina ātri vien saprata, ka viņas vēlme izrunāties neko par labu nevērtīs, tāpēc, strīdam sākoties, apklusa un patvērumu meklēja vannas istabā. Vīrs, protams, nerimās – dauzīja un spārdīja durvis, līdz mazais Dimitris raudādams lūdzās pie mammas. Tad Petrosa „ziepju burbulis” pārplīsa un nu jau abi vecāki mierināja puiku. Tā tas atkārtojās ne reizi vien.
Reiz Petrosa dusmu uzliesmojuma laikā Angelina mēģināja iziet laukā un gribēja līdzi paņemt arī dēlu, tomēr vīrs puiku izrāva viņai no rokām, bet pašu stūma uz durvīm: „Ej, vācies, un vairs te nerādies!” Toreiz Angelina ļoti nobijās – ja nu vīrs patiešām viņai atņem Dimitri?! Cik tādu gadījumu jau nav dzirdēts!
Tomēr Petrosa dusmas ātri vien noplaka un, kad viņa pēc stundas atgriezās, mājās valdīja pamiera klusums. Tikai Dimitris priecīgi čivināja: „Mammīt, kur tu biji? Vai mani arī tur aizvedīsi?”
Petrosa emociju uzliesmojumi ilgu laiku izpaudās tikai ar roku vicināšu, tomēr reiz, kad viņa plauksta bīstami tuvu noslīdēja gar sievas seju, Angelina saprata, ka fiziska izrēķināšanās arī vairs nav tālu.
Sieviete vairs neatceras, kurā brīdī vīrs sāka viņu nīst, tikai arvien biežāk dzirdēja viņu kliedzam: „Vācies ārā no mana dzīvokļa! Tev šeit nekas nepieder, tu nekas neesi un tu neko no manis nedabūsi! Dēls ir mans!”
Meklējot risinājumu attiecību sarežģījumiem, Angelina ne reizi vien vīram jautāja: „Varbūt man uz laiku aizbraukt uz mājām, uz Ukrainu? Padzīvosim atsevišķi un paskatīsimies, cik ļoti viens otram esam vajadzīgi...”
Pēdējo reizi, kad viņa to jautāja, Petross viņai pārsita lūpu. Piecgadīgais dēlēns metās abiem pa vidu, apskāva mammu un dzina tēti prom. Tad Petrosa dusmas ķēra arī puiku...
Vēlāk gan viņš abiem sarīkoja daudzkrāsainas izklaides akvaparkā un pludmalē, apdāvināja ar vajadzīgām un nekam nederīgām lietām, tā cenšoties izlīdzināt pāridarījumu, bet Angelina saprata, ka robežas jau ir pārkāptas. Viņa bažījās par dēlu.
Ko darīt? Pēc Kipras likumdošanas bez rakstiski apstiprinātas tēva atļaujas kipriešu ģimenē dzimušu bērnu māte patvarīgi no valsts izvest nedrīkst. Pilnīgi skaidrs, ka Petross tādu atļauju nekad nedos – to Angelina saprata. Vienīgais risinājums bija – bēgšana.
Uz lidostu Angelinu un Dimitri aizveda draudzene. Pirms tam gan viņām vajadzēja šķērsot robežu uz Kipras okupēto pusi, jo grieķu puses lidostās bez attiecīgās atļaujas viņus lidmašīnā neviens neielaistu. No Erkanas tas būs iespējams.
Par šo ceļojuma posmu Angelina sīkumus nestāstīja. Viņa tikai priecājās, ka „tas murgs galu galā ir beidzies”, ka viņa ir mājās, pie vecākiem, un galvenais - kopā ar dēlu.
Šodien Angelinas vēstulē lasu: „Tu neticēsi. Mani meklē policija! Kā sava bērna zagli! Te, mājās, man gan pagaidām nekas nedraud, taču – līdzko es izbraukšu, mani iesēdinās cietumā!”
Sieviete, protams, ir vērsusies Bērnu tiesību aizsardzības dienestā, taču Ukrainas likumdošanā neesot skaidras instrukcijas, kā rīkoties šādos gadījumos. Petross ir samaksājis advokātam, lai savu dēlu dabūtu atpakaļ, un Angelinu tas uztrauc. Viņai jau ir saklausījusies stāstus par daudziem līdzīgiem gadījumiem, kad Ukrainas tiesa mātes intereses nav atbalstījusi.
Ukrainiete Anna jau piecus gadus cīnoties par savu dēlu Roberto, kurš piedzimis Veronā. Pēc zēna trešās dzimšanas dienas, Anna viņu atvedusi uz Ukrainu, turklāt – ar vīra atļauju. Viņi pat kopīgi pirkuši biļetes. Vēlāk vīrs policijai ziņojis par zēna nolaupīšanu, un Anna nezina, ar kādu pamatojumu Veronas tiesa nostājusies tēva pusē. Itālijā sievieti uzreiz arestētu, tāpēc viņai jāpaliek Ukrainā. Tikai bez dēla, jo nu jau tā lēmusi arī Ukrainas tiesa...
Pirmajā tiesas prāvā 2009.gadā Annas prasība gan apstiprināta, tomēr vīrs nav rimies, un nākamajā sēdē, par spīti psihologu, ārstu, bērnu tiesību un aprūpes iestāžu slēdzieniem, lēmums skanējis: atgriezt bērnu.
„Kur tu vēlies dzīvot?” astoņgadīgajam Roberto tiesas sēdē jautājis prokurors. „ Pie mammas, Ukrainā.” – „Kāpēc?” – „Ja tētis mani paņems uz Itāliju, tad mamma nevarēs atbraukt.”
Tomēr tiesa zēna atbildi, šķiet, nesadzirdējusi...

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kipras asaras 4

Kategorijas