Uz darbu – ar prieku

2013. gada 29. novembris 00:00

Ilze Groznija ir jauna, uzņēmīga sieviete, kura aktīvi darbojas ne tikai sevis pilnveidošanā, bet ar savām idejām un zināšanām cenšas aizraut arī citus. Lai arī viņas profesija saistīta ar reklāmu un mārketingu, viņas sirdslieta ir rokdarbi un par viņas sirdsdarbu un lolojumu šobrīd ir kļuvusi amatnieku istaba “Tradīciju lāde”, kur var iegādāties dažādus mūsu pašu vietējo amatnieku darinājumus.
Ilze atklāj, ka ar rokdarbiem viņa sākusi aizrauties pirms pāris gadiem. Iegājusi veikalā un pārdevējai lūgusi, lai iedot kaut ko, no kā var izgatavot auskarus. Instrumentus, kas nepieciešami izgatavošanas procesā, viņa gan jau bija nopirkusi iepriekš, domājot, ka gan jau kādreiz noderēs. “Pirmos auskarus taisīju, īsti pat nezinādama, kā tas ir jādara. Tad sekoja arī krelles, aproces, brošiņas. Sapratu – tā lieta iet un man tas patīk! Arī internetā ir tik daudz kā interesanta, ko var atrast un redzēt. Turklāt man atliek vien apskatīties bildi un es pati varu izdomāt, kā tas ir jāizgatavo, man nevajag ilgi un dikti studēt pamācības,” stāsta Ilze. Tobrīd tieši tā bija sakritis, ka Ilze bijusi bez darba un aizraušanās ar rokdarbiem viņu pamudināja arī nodibināt savu uzņēmumu. Pamazām viņa sāka darināt dažādus rokdarbus – pērļot, adīt, tamborēt, arī šūt. “Protu daudz ko. Pagaidām gan neesmu iemācījusies aust, bet esmu runājusi ar “Sagšas” meistarēm un viņas ir solījušas man pamācīt.”

Viss ir roku darināts
Šī gada pavasarī Ilze iestājusies Lauku sieviešu apvienībā. Aizbraukusi uz pirmajām divām izstādēm un sapratusi, ka viņai ir vajadzīgs pašai savs veikaliņš, bodīte vai darbnīciņa. “Sākumā tiešām biju domājusi atvērt tādu kā darbnīcu. Klientu loks man bija jau diezgan plašs, biju iecerējusi, ka darbnīcā klienti mani varētu sastapt ikdienā, jo dzīvoju Stāķos un uz turieni visi nedosies, lai mani sastaptu. Nolēmu, ka ir jāatver amatnieku istaba, kur var vienkopus atrast un iegādāties dažādus meistaru darinājumus,” stāsta Ilze. “Sāku uzrunāt vietējos amatniekus, aicinot piedāvāt savus darinājumus tirdzniecībai šajā bodītē. Daudziem amatniekiem un rokdarbniekiem ir pamatdarbs, un darbošanās ar rokdarbiem viņiem ir kā hobijs, tādēļ daudziem nemaz neatliek laika domāt par savu darinājumu piedāvāšanu citiem. Es cerēju, ka šāda amatnieku bodīte visiem varētu patikt. Un viens no galvenajiem uzstādījumiem vai likumiem – visam, kas te, bodītē, ir iegādājams, ir jābūt roku darinājumam, rūpnieciski izgatavotu lietu šeit nav. Esam uzcēluši šādu augstu latiņu, un tā noteikti arī netiks nolaista zemāk.”

Grib dzīvot un strādāt Latvijā
Ilze atceras, ka sākumā amatnieki bijuši mazliet nedroši, bet tagad jau daudzi paši nāk un piedāvā savus izstrādājumus, iesaka arī draugiem un paziņām, kas kaut ko interesantu gatavo. Un arī cilvēku loks, kas nāk kaut ko iegādāties, kļūst arvien plašāks. “Šī nav bodīte klasiskā izpratnē. Visi darinājumi, kas te ir nopērkami, ir ar pievienoto vērtību, kas nevienā citā veikalā nav. Par katru lietu bodītē varu izstāstīt stāstu. Vienmēr cenšos uzzināt pēc iespējas vairāk gan par pašiem meistariem, gan arī par viņu darinājumiem. Es arī piedāvāju atnākt šurp kaut vai vienkārši ekskursijā, lai apskatītos un iepazītu, ar ko nodarbojas mūsu amatnieki,” stāsta Ilze. Viņa atzīst, ka esot bijusi pārsteigta, ka samērā maz ir jaunu cilvēku, kas paši kaut ko darina, pārsvarā tie ir pusmūža un vecāka gadagājuma. “Jaunajiem tas, iespējams, nav aktuāli. Taču es zinu ļoti daudzus sava vecuma cilvēkus, kas ir bez darba un neko nedara. Arī es varēju būt bezdarbniece, varēju arī braukt strādāt uz ārzemēm, bet es to nevēlos. Es gribu dzīvot un strādāt šeit, Latvijā, gribu apciemot savus vecākus, kad man tas ir svarīgi un nepieciešams, nevis atbraukt ciemos pusgadā reizi,” saka Ilze.
Runājot par jauniešiem, viņa silti iesaka smelties pieredzi no saviem vecākiem, savām mammām, vecmammām, kas kaut ko prot. “Mana mamma nav rokdarbniece, bet vecmamma ļoti labi adīja. Tagad vecmamma ir citā saulē, un es apzinos, ka viņa būtu varējusi man daudz ko iemācīt.”

Organizēs radošās darbnīcas
Ilze atzīst, ka viņai nav izdevies atrast darbu savā specialitātē, bet tagad viņa dara savu sirdsdarbu. Kopš darbojas šī amatnieku bodīte, viņa katru dienu uz darbu nāk ar prieku. Pašai gan viņai tagad ar rokdarbiem iznāk mazāk nodarboties, taču šad tad kaut ko interesantu viņa noteikti izgatavo. Ilzei patīk izmēģināt arī kaut ko jaunu. Viņai ir divus gadus vecs dēliņš Ralfs, tādēļ rokdarbu darināšanā viņai šobrīd ļoti mīļa tēma ir arī bērni. Viņa gatavo dažādas rotaļlietas, un pirmais izmēģinātājs ir pašas dēliņš. “Man kā mammai un arī rokdarbniecei ir liels prieks, ka puika joprojām izvelk savus vecos tamborētos grabulīšus un viņš ar tiem labprāt spēlējas arī vēl tagad,” saka Ilze. Viņa atklāj, ka pēc Jaungada amatnieku istabā noteikti tiks organizētas arī radošās darbnīcas, kurās tiks piedāvāts apgūt gatavot kaut ko interesantu. Ilze atzīst, ka viņai nav meistara diploma, ka viss, ko viņa prot, ir apgūts pašmācības ceļā, taču viņa labprāt ir gatava dalīties savās zināšanās un prasmēs ar citiem.

Svarīgs tuvinieku atbalsts
Ilze ir gandarīta, ka viņas darbošanos atbalsta arī ģimenes locekļi. “Man ļoti palīdz un atbalsta krustmāte. Manā iespaidā viena māsa, piemēram, ir sākusi vairāk nodarboties ar rokdarbiem, vienmēr prasa padomu, savukārt otrai māsai, kas ir šuvēja, padomu prasu es. Viņa arī ir tā, kura reizēm kritiskāk novērtē manu veikumu. Tas savukārt man liek darboties vēl labāk, kvalitatīvāk. Arī vecāki priecājas par manu darbošanos. Viņi lepojas, ka es mērķtiecīgi realizēju savas ieceres un visu sasniedzu pati. Prieks, ka arī dzīvesbiedrs Andris izsaka atzinību. Es zinu, ka līdz ar darbu kāda daļa laika tiek atņemta ģimenei, taču, ja es nestrādātu, papildinātu bezdarbnieku rindas,” vērtē Ilze.

Galvenais ir darīt
Ilze atklāj, ka viņa nāk no Latgales, taču jau vairākus gadus par savām mājām viņa tiešām sauc Gulbeni. “Pirmo dzīves gadu kopā ar vecākiem dzīvoju Lubānā, bet tad vecāki pārcēlās pie vecvecākiem Rēzeknes pusē. Esmu augusi Stružānu pagastā, turpat arī mācījusies, augstāko izglītību ieguvu Rīgā. Kad mācījos 11.klasē, māsa jau dzīvoja Gulbenē. Atbraucot ciemos, iepazinos ar Andri, tā arī esam kopā joprojām,” atceras Ilze. Tā viņa arī palikusi Gulbenē. Viņa arī piebilst, ka šobrīd droši var sevi dēvēt par Gulbenes patrioti. Viņiem ar dzīvesbiedru bijusi arī iespēja pārcelties uz dzīvi Rīgā, taču Rīgas steiga, burzma viņus īsti neesot apmierinājusi. Turklāt Ilze ir pārliecināta, ka arī šeit ir iespējams kaut ko sasniegt, galvenais ir darboties, meklēt iespējas.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Uz darbu – ar prieku

Kategorijas