Zina atbildes uz „kāpēc?”

2013. gada 29. novembris 00:00

515

Kad 21.novembra vakarā Rīgas Zolitūdē bruka veikals „Maxima” un bojā gāja cilvēki, profesionālu šoku piedzīvoja visi tie, kuru ikdienas darbs tā vai citādi ir saistīts ar būvniecību, jo vienā mirklī katastrofāla kļuva sabiedrības neuzticēšanās būvniekiem. Kas notiek ar šo nozari? Vai viena neveiksme raksturo sistēmu? Atbildes uz šiem jautājumiem „Dzirkstele” meklē kopā ar Jāni Ziemeli. Viņš Gulbenes novada būvvaldi vada kopš 2009.gada, par būvinspektoru nostrādājis jau 15 gadus, bet pirms tam praktizējies kā būvdarbu vadītājs celtniecības objektos.
- Kad uzzinājāt par Zolitūdes traģēdiju, droši vien sapratāt tās iemeslus?
- Nezinot konkrēto projektu, tā uzreiz saprast situāciju nav iespējams. Ēkas jumta sabrukšanas iemesli var būt dažādi. Parasti tas pat ir iemeslu kopums. Rīgā „Maximas” jumts varēja iebrukt naktī. Tāpat kā pirms tam bija ar veikala „Alfa” jumtu. Tad nebūtu upuru. Notika citādi. Ja aprēķini un celtniecība šai būvei būtu bijusi ar rezervi, ēka nevarētu sabrukt. Ir taču ne Latvijā mazums realizētu tamlīdzīgu projektu! Ir mājas ar peldbaseiniem augšstāvos! Taču tas viss aprēķinos jau laikus ir jāparedz, lai būtu drošības garantija.
- Tātad varēja nojaust, ka tā notiks, jo veikala jumtam bija iecerēts neparasts pielietojums – apzaļumošana?
- Kurš „pasūta mūziku”, tas ir ieinteresēts ne tikai uzcelt, bet arī izdarīt to pēc iespējas lētāk. Līdz ar to projektētāji izrēķina būvei minimālās slodzes... Noprotu, ka „Maximas” ēkai jumts bija paredzēts vienlaidu slodzei, taču vēlāk tā kļuva dalīta. Manuprāt, konstruktoriem vajadzēja veikt jaunus aprēķinus. Var jau būt, ka tas arī notika. Katrā ziņā konstruktori savu atbildību zina. Es faktiski savā praksē neatceros nevienu tādu projektu, kura realizācijas laikā netiktu ieviestas izmaiņas. Jo sliktāks projekts, jo vairāk izmaiņu, kad ir jāmeklē ātri risinājumi. Taču celtniekam nav atļauta pašdarbība, noteicējs vienalga ir projektētājs. Savukārt būvuzraugam jāseko autentiskai akceptētā projekta realizācijai.
Jāņem vērā, ka tai „Maximai” cieši blakus tika uzcelta ēka un caur Rīgu tek Daugava, kuras gultne laika gaitā ir mainījusies. Līdz ar to tur var būt problēmas ar grunts nestspēju. Blakus esošā ēka varēja palielināt spiedienu uz veikala pamatiem, kā rezultātā varēja notikt pamatu kustība – nobīde. Lieltirgotava ir karkasa tipa ēka. Ja kolonnām pamati tikai šķietami nokustējās, augšā tā jau var būt būtiska novirze. Kas notiek, ja jumts vairs nebalstās tā kā vajadzētu? Vai tā bija un kā bija, to varēs pateikt neatkarīgi eksperti, ja tādus pieaicinās.
- Kāpēc gan nepieaicināt neatkarīgus ekspertus?
- Ikdienas praksē šodien būvniecībā nav neatkarīgu ekspertīžu. Projektēšanas iestādes cita citai veic ekspertīzes! Līdz ar to... piever acis, jo ir steiga, termiņi, naudas plūsma. Agrāk, kad vēl līdz 2009.gadam pastāvēja Valsts būvinspekcija, valsts ekspertīzē tika vērtētas visas sabiedriski nozīmīgās ēkas. Prasības bija stingras. Tolaik uzceltās ēkas nemēdza iebrukt. Tāpēc projektējot, konstruējot un būvējot tika pielietoti tā saucamie drošības koeficienti, kuru apmēri bija atkarīgi no būves funkcijas. Tas palīdzēja nodrošināties pret kļūdīšanos aprēķinos. Bija garantijas, ka konstrukcija vienalga izturēs slodzi. To man jaunībā mācīja augstskolā kā topošajam inženierim celtniekam. Taču tagad drošības koeficientu pielietošana būvnormatīvos vairs nav paredzēta. Tagad, ja būvējamās ēkas maksimālā pieļaujamā slodze ir 500 kilogrami uz kvadrātmetru, konstrukcija tiek izgatavota precīzi tāda un bez nekādiem rezerves variantiem. Konstrukcijas vairs netiek gatavotas rūpnieciski un strikti pēc standarta. Tās top dažādos uzņēmumos. Tur trūkst kontroles. Tāpēc nav jābrīnās, ka ražojumam savu reizi metāls ir ne tāds, kā vajadzētu, lētais. Ja atšķirība ir tikai milimetros, kā tas var ietekmēt būves ekspluatāciju nākotnē? Tas netiek pārbaudīts.
- Vai pastāvēja iespēja apstrīdēt projektu un paust bažas par ēkas drošību?
- Konstruktors ir sertificēts speciālists, viņš savu atbildību apliecina ar parakstu. Var būvvalde paust savas aizdomas un lūgt vēlreiz pārskatīt aprēķinus. Taču, ja konstruktors saka, ka viss ir kārtībā, tur nekas vairs nav piebilstams. No prakses zinu, kāda mēdz būt šī situācija. Strīdamies, vienojamies, ka jāveic ekspertīze, taču pie esošās sistēmas atbilde vienmēr būs tāda, ka ar projektu viss ir labi. Šajā gadījumā Rīgā ar veikalu „Maxima” gūta rūgta pieredze. Zolitūdes traģēdija ir skarba un negatīva mācība, tikai jautājums, cik ilgi to uztversim saasināti. Šodien likums paredz, ka, piemēram, būvei garantiju termiņš ir ne mazāks kā divi gadi. Līdz ar to pārsvarā visas būvfirmas dod šo minimālo termiņu. Tas, manuprāt, nav normāli! Pat elektroprecēm mēdz būt trīs gadu garantija. Smieklīgi. Padomju gados celtās ēkas bija paredzētas 50 gadiem un ilgāk. Tās ir tipveida ēkas ar pārbaudītu tipveida konstrukciju. Varbūt vizuāli nepievilcīgas, jo vienādas, bet tās ir paredzētas nest slodzi ar garantiju.
Cerams, būs izmaiņas būvnormatīvos, tie kļūs stingrāki. Taču Ekonomikas ministrijā, kā izrādās, no 18 cilvēkiem, kuri strādā ar šiem jautājumiem, tikai četriem ir izglītība celtniecībā un neviens no viņiem nav sertificēts šīs jomas speciālists. Visi vecie kadri ir projām. Bet ministrija ir tā, kas izstrādā grozījumus ar būvniecību saistītajos likumos un normatīvajos aktos. Atceros, ka pirms pieciem gadiem no būvvaldes Gulbenē uz Rīgu vēl mēdzām sūtīt savus priekšlikumus , bet nekas netika ņemts vērā. Tāpēc tagad klusējam. Piedaloties Inženieru apvienības un Arhitektu savienības sanāksmēs, nācies dzirdēt, ka pat šo organizāciju paustais viedoklis ministrijā netiek sadzirdēts.
- Kā vērtējat to, ka iedzīvotāji aicina ignorēt „Maximas” veikalus?
- „Maximas” vadības attieksme pret sabiedrību pēc traģēdijas arī nav tāda, kādu cilvēki gaidīja. Tomēr uzskatu, ka šā uzņēmuma darbinieki notikušajā nav vainīgi, jo viņi ir spiesti pildīt to, ko īpašnieki liek. Pārdevēji strādā ar bažām, ka var tikt atlaisti. Katrā ziņā – tā no uzņēmuma vadības puses nav korekta attieksme. Viss ir tendēts uz to, ka notikušajā neviens nav vainīgs. Skaidrs, ka tas ir smags jautājums. Taču līdzvainība viennozīmīgi ir. Bet te ir tā nostāja, ka viss ir pareizi izdarīts un ka vaina ir tikai projektētājos un būvniekos. Bet apsaimniekotājos? Lasīju, ka tajā veikalā problēmas ar signalizāciju bijušas ilgstošas, jo pēc lietus krājies ūdens. Vajadzēja pievērst uzmanību, izpētīt situāciju.
- Gulbenes novadā ēkas pagaidām vēl nebrūk, bet plaisā gan.
- Vēl vairāk mani uztrauc dzīvokļu nesaskaņota pārbūve daudzdzīvokļu mājās, nojaucot pašnesošās sienas. Tāpēc esmu aicinājis dzīvokļu īpašnieku pilnvarotās personas sekot situācijai un laikus informēt mūs. Pašlaik mēs precīzi nezinām, cik lielos apmēros tas notiek. Pieļauju, ka šādu pārbūvju ir daudz vairāk, nekā varam iedomāties. Tas ir risks māju konstrukciju stiprumam.
Māju plaisām arī ir jāseko līdzi. Gulbenē, Skolas ielā, ir kāda daudzdzīvokļu māja, kurai katru pavasari plaisas kļūst lielākas, bet vēlāk samazinās. Tas ir saistīts ar sezonālām izmaiņām gruntsūdeņos. Tāpēc jau arī tiem, kuri šodien Gulbenē vēlas celt kādu ēku, vispirms iesakām veikt grunts ģeoloģisko izpēti, lai pēc tam nerastos tādas problēmas, ka viens ēkas stūris plīst vai sēžas. Bet tur, kur ēkas jau stāv un plaisā, iesakām mājas īpašniekam vai apsaimniekotājam sekot līdzi situācijai, ja plaisas ievērojami palielinās, ir par to jāziņo būvvaldei.
Pēc Zolitūdes traģēdijas arī Gulbenes novadā iedzīvotāji sākuši pievērst pastiprinātu uzmanību dažādiem defektiem, kurus pamana ēkās. Zvana, informē, jautā būvvaldes darbiniekiem. Apsekojam objektus. Ja sūdzības apstiprinās, lūdzam šo ēku īpašniekiem vai apsaimniekotājiem, lai izvērtē situāciju. Piemēram, bija zvans par to, ka kādā skolā it kā esot ieliekušies griesti, birstot apmetums, bet pagasta pārvalde remontdarbus atlikusi naudas trūkuma dēļ. Pārbaudīsim arī šo informāciju. Ja fakti apstiprināsies, mūsu pienākums būs uz šo pašvaldības iestādi paaicināt ekspertu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Zina atbildes uz „kāpēc?”

Kategorijas