Dzīvo mīlot un zaļojot

2013. gada 3. decembris 00:00

265

Pie lasītājiem devies novadnieka Imanta Ozoliņa pirmais dzejas krājums

„Mūsdienās uzrakstīt kaut ko pavisam jaunu ir neiespējami, jo mēs dzīvojam citu ietekmē. To var izdomāt tikai ģēniji,” uzskata mūsu novadnieks Imants Ozoliņš, kurš šobrīd dzīvo Cēsīs. Pagājušajā mēnesī Lizuma kultūras namā notika viņa dzejoļu krājuma „Mīlēt un zaļot” atvēršanas svētki.
Krājumu izdevusi Vītola izdevniecība. Ar dzejas palīdzību tā autors atklāj savas attiecības ar Dievu, runā par mīlestību un dalās atziņās par dzīves jēgu. Lizums par atvēršanas svētku norises vietu ticis izraudzīts tāpēc, ka Imants vairākus gadus dzied Lizuma jauktajā korī, kā arī muzicē Lizuma lauku kapelā. Dzejoļus viņš sācis rakstīt pirms 40 gadiem.
„Galvenais ir, kā tu pasniedz dzeju, jo tam ir liela nozīme. Bieži vien ir tā, ka cilvēks lasa un lasa dzejoli, bet tas ir kā ūdens. Reizēm pat nevar saprast, ko autors gribējis citiem pateikt ar šo dzejoli. Mēs arī dažkārt runājam un runājam stundām ilgi, bet citi gaida, kad viņš reiz beigs. Mani dzejoļi nav gari, bet tajos ielieku lielu un dziļu domu,” stāsta grāmatas autors. Viņš pieļauj, ka šim dzejoļu krājumam varētu sekot vēl citi, bet no tā attur prāvie grāmatas izdošanas izdevumi.

Nepiemīt zvaigžņu slimība
„Ar dzejoļiem esmu pierakstījis neskaitāmas pierakstu burtnīcas, līdz beidzot satikos ar Vītola izdevniecības vadītāju Ilonu Vītolu un bildu, ka vajadzētu izdot dzejoļu krājumu. Spēju būt paškritisks, tāpēc sliktos dzejoļus atmetu, bet tos, kas tika saglabāti, uzskatu par labiem. Tiešām ir palikuši, varētu teikt, zelta graudi. Turpinu strādāt arī pie jauniem dzejoļiem, lai gan pārāk necenšos pēc skaita. Neuzskatu, ka līdz ar krājuma izdošanu ir sākusies mana zvaigžņu stunda. Esmu īsts malēnietis, kurš ar saviem panākumiem īpaši nelepojas un necenšas kaut ko pacelt pāri pār savu galvu, jo esmu kristīgs cilvēks. Vēl šodien atceros, kā vecāki mani veda kristīt uz Galgauskas pareizticīgo baznīcu, kur tagad valda īsta postaža,” stāsta grāmatas autors. Apciemojot vecākus Galgauskas kapsētā, viņš domās viņiem vienmēr stāsta par savas dzīves norisēm, kā arī rod laiku aizbraukt arī uz baznīcu, joprojām to uzskatot par garīgo templi. „Atceros, ka baznīcas griestu gleznojumā bija attēloti balti mākonīši un eņģelīši. Ganu gaitās iedams, bieži skatījos debesīs un salīdzināju putnus ar lidojošiem eņģeļiem,” bilst Imants.
Īpaši radošu pacēlumu viņš izjutis pirms desmit gadiem, kad piecdesmit gadu vecumā iemīlējies Ilzē, tā pa īstam saprazdams, kas ir īsta mīlestība. „Protams, pirms tam jau biju precējies, arī bērni dzima mīlestībā, bet tagad šīs sajūtas bija pavisam citas. Ilze ir 15 gadus par mani jaunāka. Gan viņai, gan man ir bijusi sava ģimene pirms tam. Bērni abiem jau lieli. Mīlestībai neviens vecums nav šķērslis,” pārliecināts Imants.

Esmu Galgauskas puika
Tā par sevi saka Imants, kurš dzimis Galgauskas pagastā un mācījies Galgauskas pamatskolā. Šajā pagastā atrodas arī viņa tēva mājas, kurās šodien saimnieko citi ļaudis. „Mans tēvs ir tirzmalietis, bet mamma - no Alūksnes novada Jaunannas pagasta, tāpēc zināmā mērā uzskatu sevi arī par malēnieti un Cēsīs piedalījos malēniešu kluba izveidē. Protu runāt malēniski un ar to ļoti lepojos,” joko Imants un nākamo teikumu veido ar malēnisku akcentu.
Viņš mācījies arī Gaujienā, kur pabeidzis 6.klasi un uzsācis darba gaitas, lai pēc tam pirms iesaukšanas Padomju Armijā vienu gadu izglītotos Rīgā, Kultūras darbinieku tehnikumā. Pēc atgriešanās no obligātā karadienesta Imants kādu laiku dzīvojis Ogrē un Rīgā, bet kopš 1976.gada par savu pilsētu sauc Cēsis. Kopā ar mazdēlu viņš veidojis pat videosižetu par šo Vidzemes pilsētu. Kādu laiku Imants strādājis arī par audzinātāju Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā, bet pēdējos desmit gadus pirms došanās pelnītā atpūtā viņš bijis Cēsu tirgus saimnieks. Arī šobrīd viņš nespēj mierīgi sēdēt mājās un aktīvi iesaistās dažādos kultūras un sporta pasākumos, kā arī strādā par masieri. Imants lepojas arī ar diviem bērniem un pieciem mazbērniem.
Dzejnieks ir arī lielisks mutes harmoniku meistars. To apliecina viņa muzicēšana Lizuma lauku kapelā. „Atceros, ka uzstājāmies Barkavā. Cilvēki nāca klāt un brīnījās, ka tā var spēlēt mutes harmonikas, bet Dievs ir mani apveltījis ar daudziem talantiem,” uzskata Imants, kurš kopš bērnības labprāt laiku pavada dabā.

Imants Ozoliņš

***
Šodien apmācies, bet saulīte spīdēs,
Jo tu steidzies pie manis būt.
Pie manis tev nebūs ne saule spoža,
Ne vasaras rīti sudraba rasā.

Nebūs lūpas manas,
Kas vārdus mīļus tev teiks.
Mīļi piekļaušos, maigi noglāstīšu,
Ar savām jūtām tevi apsegšu.

***
Tukši vārdi, kas plūst kā tērcītes mazas.
Saplūst kopā un ietek upē.
Plūst un plūst, līdz piepilda jūru,
Kura jau pilna.

***
Un, ja nedaudz zaļa zāle sniegā,
Un, ja nedaudz siltuma aukstā ziemā,
Nedaudz vēl jaunības vecumā.

Uznāca salna, nobira lapas,
Pienāca rudens, aizlidoja dzērves,
Uzsniga sniegs, sastinga viss.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dzīvo mīlot un zaļojot

Kategorijas