Kipras asaras 4

2013. gada 3. decembris 00:00

10.jūnijs

Angelina ir noskaidrojusi, ka 2006.gadā Ukraina ir piekritusi ievērot „Konvenciju par aspektiem starptautiskā bērnu nolaupīšanā” un ministrija saņēmusi vairāk nekā 150 iesniegumus ar lūgumiem atgūt bērnus. Diemžēl neviens nesteidzas tos izmeklēt, tikai pamāca: laulību eiforijā vajadzētu padomāt arī par bērnu nākotni un nodrošināt to.
Bet vēl jau ir valstis, kur nelīdz ne laulību līgumi, ne konvencijas.
Telekanālā Sigma nesen redzēju sižetu par trīsdesmitgadīgo kiprieti Tamaru, kuras vīrs sīrietis viņu deviņgadīgo meitu caur Kipras okupēto daļu aizvedis uz savu dzimteni. Tikai pēc nedēļas viņš piezvanījis sievai, lai pateiktu, ka drīz atgriezīsies, tomēr pāris dienas vēlāk mainījis savu viedokli un sievas mātei paziņojis, ka mazmeitu atdos tikai tad, kad saņems ievērojamu naudas summu. Tamara ziņojusi policijai, ka nolaupīta viņas meita, bet tur viņai atbildēts: neko nav iespējams izdarīt. Kipras policijas preses sekretārs paskaidrojis: vecāku šķiršanās gadījumā tam, kurš saņēmis aizbildņa tiesības, pašam jāvēršas policijā, lai bērna vārdu ierakstītu „stop-lapā” – ja viņš nevēlas, lai bērns tiktu izvests no Kipras.
Gaļinu viņas vīrs sīrietis izgrūdis no mašīnas pašā Tuvo Austrumu tuksneša vidū. Abu savu mazgadīgo meitu acu priekšā. Vecākā meita raudājusi un lūgusies, lai laiž viņu pie mammas, bet tēvs iegrūdis viņu mašīnas aizmugurējā sēdeklī un draudīgi uzkliedzis.
Gaļina vērsusies Ukrainas tiesā, bet tur viņai atbildēts: Sīrijā savi likumi, to priekšā mēs esam bezspēcīgi. Un nelīdz sievietes sirdi plosošie stāsti par meitu neciešamo dzīvi Sīrijā, kur abas tiek sistas un pazemotas. Nav tāda likuma...
Pavasarī Angelina vienā no vēstulēm man rakstīja: „Ja viņš man atņems dēlu, es braukšu uz Kipru un lūgšos, un zemošos, lai tikai būtu pie dēla. Es zinu, ka viņš pret mani izturēsies vēl riebīgāk, bet – es vismaz būšu tuvāk dēlam.”
Šodien viņas vēstulē lasu: „Mani meklē policija! Kā sava bērna zagli!”
Pirms pāris dienām pie manis bija ienācis mans kādreizējais darba devējs, Pafosas bāra īpašnieks Marios. Pirmajā brīdī es viņu pat nepazinu. Vīrieša seja bija zaudējusi tipisko ādas krāsu un izskatījās pelēkbāla.
- Tu esi saslimis? – es bažīgi jautāju.
- Nē... Ir daudz sliktāk. Mani pameta sieva. Un sev līdzi aizveda arī abas meitiņas. Nozaga. Jau otro reizi. Tolaik, pirms pieciem gadiem, viņu Voroņežā atrada Interpols. Viņas atgriezās. Meitenes bija ļoti laimīgas, Ļuda... Pat nezinu. Pēc tam es noslēpu viņu pases, bet Ļuda viltoja manu parakstu un pasūtīja jaunas. Policija man netic. Liek noskaidrot, kā viņas bez manas atļaujas varējušas aizlidot. MAN, nevis policijai jāmeklē, no kuras lidostas viņas aizlidojušas! Tu taču zini, ka man ar Ļudu nav bijis nekādu domstarpību. Nekādu! Es viņām devu visu, ko viņas vēlējās! Naudu, dāvanas, jaunas mēbeles, mašīnu... Es mīlēju savu sievu! Un mīlu! Es negribu viņas zaudēt! Es nesaprotu, kāpēc bija vajadzīga šī slepenība! Es taču viņai būtu ļāvis aizbraukt! Kāpēc!? Es taču viņai neliku strādāt bārā! Viņa pati te nāca pagrozīties! Un kāpēc gan Ļuda man neteica, ka nevēlas būt ar mani kopā? Ja viņa to būtu pateikusi, es domātu, kā sakārtot savu dzīvi! – un Marios raud...
Es pazīstu Ļudu. Skaistu, smalku, greznu, dārgu, krietni izlutinātu jaunu sievieti ar gela nagiem un perfektu meikapu, un - pilnīgi bez jebkādām prasmēm un vēlmes palīdzēt vīram darbā bārā. Pie manis viņa pienāca darba laikā, lai reizi pa reizei parunātos krievu valodā, lai es viņai palīdzētu risināt krustvārdu mīklas, apspriestu jaunāko modi vai smaržu, par ko man gan nebija nekāda priekšstata. Un ne vairāk, jo – man bija jāstrādā.
Es Mariosa vietā neraudātu – viņš ir pelnījis ko labāku, ne tikai vitrīnas izkārtni. Viņam bārs ir visa dzīve. Man Mariosa patiešām žēl. Meitiņu dēļ. Viņš meitas ļoti mīlēja. Bet Ļuda pēc atgriešanās visticamāk, ka tēloja mīlestību – viņai svarīga bija tikai nauda. Pa šiem gadiem gan jau daudz paspējusi sakrāt un kaut kur pie draugiem noglabāt...
Un tomēr es Mariosam jautāju:
- Tu laikam jau vērsies policijā... Ko tev tur teica?
- Nekādi nevarot man palīdzēt. Krievija nav Eiropas Savienības valsts un Krievija nav parakstījusi Hāgas konvenciju par bērnu tiesību aizstāvēšanu. Man atkal jāvēršas Interpolā. Esmu noguris. Mēnesis ir pagājis kopš viņu aizbraukšanas, un es pat nezinu, kā manām meitenēm klājas. Es nezinu, kur viņas meklēt. Un visvairāk man sāp, ka viņas ir paņēmušas līdzi visas rotaļlietas...

11.jūnijs
Kipriešos viņi izraisa bailes, sašutumu, žēlumu, nicinājumu, bezcerību. Reizēm arī naidu. „Viņi”- trešo valstu pilsoņi, pie kuriem tiek pieskaitīti arī Krievijas, Ukrainas, Moldāvijas, Baltkrievijas un citu bijušās PSRS valstu pilsoņi, tomēr tas noteikti neattiecas uz Baltijas valstīm. Latvieši, lietuvieši un igauņi Kiprā tiek augstu vērtēti. Piederība Baltijas valstīm – tā ir kvalitātes zīme gan apzinīgi un centīgi paveiktam darbam, gan līdzjūtīgai un izpratnes pilnai saskarsmei.
Kā tas noteikts? Sociologi veica aptauju, kurā noskaidroja 1177 kipriešu viedokli. Šīs aptaujas mērķis – noskaidrot izjūtas, ko kipriešos izraisa migrantu klātbūtne, un saprast to cēloņus.
Respondentu atbildes liecināja, ka migrantu atrašanās Kiprā negatīvi ietekmē gan sociālos, gan ekonomiskos pamatus. Viņi uzskata, ka lielā migrantu skaita dēļ draud izzust helēnisma laika kultūra, tajā skaitā – grieķu valoda un morālie principi, uz kuriem balstās visa kipriešu dzīve, kā arī ievērojami cēlies noziegumu un dažādu infekcijas slimību līmenis.
Tajā pašā laikā migrantu klātbūtnē aptauja atklājusi arī daudz pozitīvo momentu: ārzemnieki strādā tos darbus, ko vietēji nevēlas veikt, kaut vai piemēram - melnstrādnieki celtniecībā. Ārzemnieki aprūpē kipriešu sirmgalvjus un kopj mājas. Ārzemnieki prot un spēj strādāt ātrāk par kipriešiem. Daudzi aptaujātie atzinuši, ka viņu ģimenēm ir draudzīgas attiecības ar vairākiem ārzemniekiem.
Trešo valstu pilsoņiem Kiprā grūti iedzīvoties, tāpēc viņi meklē dažādus risinājumus. Vieni pērk īpašumus, citi slēdz laulības ar Eiropas valstu pilsoņiem, kas daudzos gadījumos ir fiktīvs solis. Nupat gan, šķiet, šim ceļam tiks pielikts punkts, jo pēc jaunā likumprojekta saderinātajiem pirms laulībām nāksies iziet pārrunu kursu. Tikai pēc tam imigrācijas departamenta ierēdnis izlems, cik lielā mērā šīs laulības balstās uz mīlestību un tālāku kopdzīvi. Tie darbinieki, kas savā lēmumā būs kļūdījušies, riskē zaudēt licenci laulību slēgšanai. Tur klāt gan piebilde, ka šis likums neattieksies uz tūrisma firmām, kas specializējušās „kāzu tūrismā”, tas ir laulību slēgšanai Vidusjūras krastā – viņu biznesam nekas nedraud.
Pēc ES direktīvām, laulātie, no kuriem viens ir Eiropas, bet otrs - trešo valstu pilsonis, kā arī viņu nepilngadīgie bērni iegūst tiesības palikt Eiropas valsts teritorijā arī pēc laulību šķiršanas ar nosacījumu, ka laulība ilgusi vairāk par trim gadiem. Tomēr dzīve pierāda, ka šis likums darbojas ne vienmēr. Par to liecina ēģiptieša Arama stāsts.
Arams Kiprā nodzīvojis divdesmit divus gadus. Pēc vienpadsmit gadu ilgas laulības ar kiprieti viņš nokārtojis arī pilsonībai nepieciešamos dokumentus. Gadu vēlāk straujo temperamentu dēļ abu attiecības pasliktinājušās un laulātie iesnieguši pieteikumu laulības šķiršanai. Kā iemesls minēts visai populārais - „nesamierināmas pretrunas abu uzskatos un raksturu nesaderība, kā rezultāta kopdzīve kļuvusi nepanesama”.
Šķiršanās prāvā kļūdu pieļāvis advokāts – raksturojot abu laulāto attiecību krīzes punktu, minējis gada skaitli, kas hronoloģiski bijis pirms Arama pilsonības iegūšanas. Tāpēc līdz ar laulības šķiršanu ārlietu ministrija pieņēmusi lēmumu atņemt vīrietim kiprieša statusu, jo atzinusi: laulība bijusi fiktīva...
Un tā pēkšņi Arams pārvērties par nelegāli - zaudējis gan Kipras pilsonību, gan tiesības dzīvot šajā valstī. Tagad policijai ir tiesības viņu deportēt. Lai arī vīrieša prasību izskata Augstākā tiesa, tā tomēr tik vienkārši nespēj iespaidot Imigrācijas pārvaldes lēmumu, kura pamatā ir gluži cita notikumu versija. Pirms atbraukšanas uz šejieni Aramam Ēģiptē bijusi gan sieva, gan bērni. Pastāvot aizdomas, ka viņš tos varētu atvest pie sevis uz Kipru.
Aramam tāda nodoma neesot, tāpēc, smalki izpētījis likumdošanu, vīrietis nerimies un iesniedzis prasību Eiropas tiesai – par cilvēktiesību pārkāpumu: kā gan pēc divdesmit diviem Kiprā godprātīgi nodzīvotiem gadiem viņu drīkst deportēt? Papīru kārtošana pamatīgi ieilgusi, un pa to laiku Aramu aizturējusi policija – viņam neesot tiesību uzturēties Kiprā.
Seši mēneši bija vajadzīgi, lai tiesa pieņemtu lēmumu vīrieti atbrīvot no cietuma, tomēr tas nenozīmēja, ka viņš drīkstēs uzturēties Kiprā. Viņam nāksies aizbraukt. Arams to nevēlas – šeit paliek otrajā laulībā dzimušie bērni, par kuriem viņš ir apņēmies rūpēties. Tomēr cerības palikt Kiprā kļūst arvien mazākas - milzīgais tiesu instanču rats griežas ļoti lēnām...

(Turpmāk vēl)

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kipras asaras 4

Kategorijas