Dzīvību izglābj riekstiņi

2013. gada 6. decembris 00:00

1504

Ievai Mezītei šī bija īpaša dzimšanas diena, viņai izdevās izkļūt no brūkošā lielveikala “Maxima”

Ieva Mezīte no Beļavas pagasta, kura šobrīd mācās un strādā Rīgā, savu 22. dzimšanas dienu, kas ir 21.novembrī, atcerēsies visu mūžu tāpēc vien, ka šīs dienas vēlā pievakarē arī viņa atradās Zolitūdes lielveikalā „Maxima”, kad iebruka tā jumts. „Mani un manas draudzenes izglāba vēlme nopirkt riekstiņus,” šodien atceras Ieva. Katru gadu savu dzimšanas dienu Ieva cenšas atzīmēt īpaši, uzskatot, ka tāda diena ir tikai vienu reizi gadā un tā pieder viņai. Parasti 21.novembra rītu Ieva sāk ar smaidu, jo kāds jau paspējis piezvanīt, lai apsveiktu dzimšanas dienā. Arī visa pārejā dienas daļa paiet pārsteigumu, smaidu, apskāvienu un jauku vārdu pārbagātībā.

Mēģina atgūties no pārdzīvotā
„Šoreiz mana 22. dzimšanas diena izvērtās neticami pārsteidzoša. Dzimšanas dienas rītā gāju uz augstskolu, kur mani sagaidīja kursabiedrenes ar ziediem un dziesmu “Daudz baltu dieniņu”. Pēc lekcijām ielūdzu meitenes uz dzimšanas dienas kūku. Nezinu, iespējams, ka tā ir sakritību meklēšana, bet šoreiz šajā dienā jutos citādāk. Nespēju atbrīvoties no iekšēja nemiera. Varbūt tas bija neliels svētku uztraukums, varbūt arī ne. Apmēram pulksten 17.40 izdomājām ar draudzenēm aiziet uz manu Zolitūdes „Maximu”, kas ir tieši blakām mājai, kurā dzīvoju. Tikko bijām iegājušas veikalā, kad burtiski pēc dažām minūtēm sākās visas tās šausmas. Bijām jau izvēlējušās, ko pirksim, un devāmies kases virzienā, bet pēdējā brīdī es ieteicos, ka vēl vajadzētu nopirkt riekstiņus, tāpēc devāmies uz veikala otru galu, priecādamās par veikalā skanošajām Ziemassvētku dziesmām un tuvojošos svētku noskaņu. Pēkšņi veikalā pazuda elektrība, atskanēja liels troksnis. Visapkārt - gandrīz necaurredzami cementa putekļi. Redzēju, ka uz kasēm ir uzkrituši un joprojām turpināja krist milzīgi cementa bloki. Brīdi stāvēju kā piekalta pie zemes, nespēdama attapties, līdz sapratu, kas notiek. Pagriezos, bet nekur neredzēju arī savas draudzenes. Galvā iešāvās tikai viena doma: „Es te nevaru palikt! Šķita, ka esmu nonākusi nereālā pasaulē. Metos skriet uz veikala galveno izeju, nezinot, kurā brīdī man kaut kas var uzkrist uz galvas. Par laimi, izejas elektroniskās durvis kāds jau bija izsitis, tāpēc veiksmīgi izkļuvu no veikala. Arī ar kursabiedrenēm viss bija kārtībā, taču šoks un bailes bija tik lielas, ka visas, izskrējušas no veikala, satiekoties nezinājām, ko cita citai teikt. Izjutu vārdos neaprakstāmu atvieglojumu par to, ka mēs visas esam dzīvas!” atceras Ieva. Meitene pamazām mēģina atgūties no pārdzīvotā un uzskata, ka šogad ir piedzimusi divreiz. Viņa joprojām nespēj noticēt, cik ļoti ir paveicies atšķirībā no citiem, kuri tā arī nepaspēja izkļūt no brūkošā veikala. „Nezinu, vai tas bija mans sargeņģelis, kas mani pasargāja, vai esmu dzimusi laimes krekliņā, taču esmu bezgala pateicīga par to, ka esmu dzīva,” saka Ieva. Viņa joprojām nerod mieru un vēlas saprast, par ko domāja tie cilvēki, kas vienkārši izslēdza trauksmes signalizāciju, ļaujot cilvēkiem turpināt iepirkties, vai tiešām veikala jumts ir piemērotākā vieta bērnu rotaļlaukumu ierīkošanai? Šajā dienā pārdzīvotais Ievai tagad liek meklēt atbildes ne tikai uz šiem, bet vēl uz daudziem citiem jautājumiem.

Izaugusi sportiskā ģimenē
Līdztekus studijām Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā, lai kļūtu par pirmsskolas un sākumskolas skolotāju, Ieva strādā par audzinātāju 2 līdz 5 gadus veciem bērniem privātajā bērnudārzā, kas atrodas Pierīgā. „Es ļoti priecājos, ka mana dzīve ir tieši tā iekārtojusies, jo, strādājot bērnudārzā, katru dienu esmu kopā ar maziem bērniem, kuru emocijas ir tik patiesas, bet sirsniņas - tik tīras un atklātas. Ceru, ka šis dzīvesprieks un godīgums bērnos nekad nepazudīs,” vēlas Ieva, iespējams, audzinot mūsu valsts nākamos ministrus, deputātus un zinātniekus.
Brīvajos brīžos Ieva labprāt sporto, lai gan vairs ne tik aktīvi, kā dzīvojot Gulbenē. „Izkustēties man patīk joprojām, jo esmu piedzimusi sportiskā ģimenē. Tētis (skolotājs Voldemārs Mezītis - red.) man ir ne tikai tētis. Viņš bija arī mans sporta skolotājs un treneris, bet mamma - galvenā līdzjutēja. Arī abi brāļi ir sportisti. Joprojām visi kopā ziemā slēpojam. Domāju, ka sports būs tuvs visu manu dzīvi, jo izjūtu vēlmi pēc tā. Tas man dod ne tikai ārēju, bet arī iekšēju spēku,” atzīst Ieva. Meiteni ļoti saista arī tautiskās dejas. Ar tām, cik vien Ieva sevi atceras, viņa bijusi „uz tu”, tomēr sports ņēmis virsroku. ”Šogad piedalījos savos pirmajos Dziesmu un Deju svētkos. Tajos piedzīvotās izjūtas joprojām ir ļoti spēcīgas. Skatoties deju lieluzveduma atkārtojumus, acīs riešas asaras,” Ieva dalās izjūtās.

Latvijā jūtas vislabāk
„Ja ir darbs, kas patīk, tad domāju, ka Rīga ir vieta, kur varbūt nav tik svaigs gaiss kā laukos, taču dzīvot noteikti var. Ir brīži, kad man pat patīk lielās pilsētas atmosfēra – visi darbojas, nekas nestāv uz vietas, bet citreiz no visa tā nogurstu. Tad zinu, ka viennozīmīgi nedēļas nogali pavadīšu Gulbenē. Vecāku mājas man ir ļoti mīļas, jo saistās ar jaukiem brīžiem: iešanu pirtī, siena pļauju, malkas vešanu, svētku svinēšanu un citiem. Mamma un tētis ir tie, kas vienmēr mūs visus trīs sagaida ar lielu prieku,” stāsta Ieva. Viņa nepieder tiem jauniešiem, kuri domā par aizbraukšanu no Latvijas. Dažkārt Ieva pat nedaudz dusmojas uz sevis par to, ka ir tik “pieaugusi” pie Latvijas, lai gan labi apzinās, kādas iespējas paveras, piemēram, studējot ārvalstīs. „Es Latvijā jūtos ļoti labi, kāpēc meklēt laimi kaut kur citur, ja jūtos laimīga šeit. Domājot par tiem, kas izbrauc no Latvijas, cienu, ja cilvēks ir ieguvis izglītību un dodas sevi pilnveidot, strādājot ārzemēs, bet ir žēl to, kuri, pabeiguši augstskolas, Īrijā lasa sēnes. Saprotu, kā šie cilvēki jūtas svešumā. Kā jūtas tie, kuri paliek mājās. Taču saprotu arī to, ka nauda ir tā, kas liek izdarīt šādu izvēli. Diemžēl tāda nu šobrīd ir situācija,” domīgi saka Ieva.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dzīvību izglābj riekstiņi

Kategorijas