Saskatās un iepazīstas vakarskolā

2013. gada 6. decembris 00:00

1558

Nellija un Jānis Zeiļuki šovasar saskandināja glāzes par godu 40 kopdzīves gadiem

Nellija un Jānis Zeiļuki no Stradu pagasta Stāķiem iepazinās 1972.gada rudenī Gulbenes vakara (maiņu) vidusskolā. Šovasar - 28.jūlijā - viņi svinēja savas rubīna kāzas, jo plecu pie pleca kopā pa dzīvi gājuši 40 gadus. Izaudzināts dēls Raimonds un meita Agnese. Sagaidīti seši mazbērni.
„Mums abiem bija ļoti romantiskas attiecības, kas sākās rudenī. Tajās netrūka ne ziedu, ne dāvanu, ne jaukas noskaņas un vārdu. Jānis uz ceļiem manā priekšā nekrita un nelūdza manu roku, bet mūsu draudzības laikā mājieni par precēšanos tika izteikti vairākkārt,” šodien atceras Nellija un stāsta, kā, Jāņa uzaicināta, kopā ar draudzeni braukusi sagaidīt jauno gadu. „Tolaik strādāju telegrāfā. Pabeidzu darbu, un braucām uz Stāķiem, kur Jānim bija ierādīta neliela istaba. Atbraucām, skatāmies – logi tumši, dzīvokļa durvis vaļā, eglītes nav, bet Jānis guļ, lai gan solīja to sagādāt. Pēc darba noguris viņš bija atlaidies mazliet nosnausties un aizmidzis. Pamodinājām, un Jānis neilgi pirms pusnakts gāja pa tumsu meklēt eglīti. Atnesa tik skaistu, ka diezin vai dienā tādu atrastu. Kad zvanīja kremļa kuranti, egle jau bija izpušķota un visi saskandinājām šampanieša glāzes. Toreiz domāju, ja jau aicināja ciemos, tad ne jau bez iemesla un simpātijām. Sākām biežāk satikties un 1973.gada 28.jūlijā svinējām kāzas. Neuzskatījām, ka ir jāpaiet vairākiem gadiem, lai viens otru iepazītu un tad precētos. To, vai cilvēks ir īstais, iespējams sajust uzreiz, ” uzskata Nellija. Jānis smejas, ka nekad neesot gribējis līdzināties tiem, kuri trīs gadu laikā paspējot septiņas reizes apprecēties, lai gan tas šodien esot pat moderni.
Salaulājāmies Gulbenes dzimtsarakstu nodaļā, kas tolaik atradās ēkā uz Bērzu un Rīgas ielas stūra, bet kāzas svinējām lauku mājā pie Birzes stacijas. Šķūnī tika klāti galdi. Mums ir daudz radu, tāpēc arī kāzas bija ļoti lielas. Tagad, kad pagājis tik daudz gadu, radinieki saka, ka bijušas brīnišķīgas kāzas,” atceras Nellija. „Dzeramā bija daudz, muzikanti lustīgi, vai tad kāzas var būt sliktas?” joko Jānis.

Tā notika, un viss
Jānis brīdi domā, kas jaunībā piesaistījis pie Nellijas, bet tad vārdos ir skops: „Tā notika, un viss.” Toties Nellija atklāj, ka viņai Jānis iepaticies vienkāršības, atsaucības un sirsnības dēļ. „Jānim piemīt spēja dažādas sadzīviskas situācijas, kur viens otrs būtu pārlieku uztraucies, atrisināt mierīgi un vienkārši. Ja es ar savu straujumu daudz ko izdaru nepārdomāti, tad viņš vispirms izdomā un tad rīkojas. Es pēc rakstura esmu asāka, bet Jānis – mierīgāks, tāpēc jau arī varam būt kopā tik ilgi. Ja gadās sastrīdēties, tad Jānis vienmēr ir pirmais, kurš uzsāk sarunu. Tiesa, ar gadiem esmu iemācījusies sevi pārvarēt. Kopdzīvē vispareizākais ir ilgi neturēt dusmas vienam uz otru. Atceros, kad vēl nebijām precējušies, mums vakarskolā bija klases vakars, kas notika skolotājas Elza Žīgures mājās. Salauzām tabureti. Otrajā vai trešajā dienā Jānis atnāca pie manis uz darbu, nesdams līdzi jaunu tabureti, lai to aiznesu skolotājai. Tas it kā bija tikai tāds sīkums, bet liecināja par Jāņa atbildību,” vērtē Nellija. Viņa ir lepna, ka aktīvā darba laikā vīru cienījuši gan kolēģi, gan priekšniecība. Savukārt Jānis stāsta par atgadījumu ar trim rozēm.
„Tolaik ziedus bija grūti sameklēt. Druvienā nopirku trīs rozes un līdz Tirzai atnācu ar kājām, lai no turienes atbrauktu līdz Stāķiem. Atceros, bija mežonīgs vējš, tāpēc rozes visu laiku turēju piesegtas, kā rezultātā viens no ziediem nolūza. Mana dienas alga bija 7 rubļi, bet par vienu rozi maksāju 2,50 rubļus. Jaunas nopirkt vairs nevarēju, bet arī divas pasniegt ne, tāpēc nolūzušo ziedu pie kāta piestiprināju ar adatu. Abas pārējās rozes jau sāka pamazām vīst, tikai ne nolauztā. Pasniedzu rozes Nellijai un ar bailēm skatījos, kā viņa smaržo tieši to rozes ziedu, ko biju piestiprinājis ar adatu. Nedod Dievs, vēl iedursies! Tikai pēc kāda laika visu sievai izstāstīju.”

Svētkos – visi kopā
Jāņa dzimtā puse ir Kārsava, bet darba meklējumi atveduši līdz Gulbenes novadam. Viņš savulaik stūrējis piena mašīnu, tomēr mūža lielākā daļa aizvadīta, sēžot pie autobusa stūres. 20 gadi nostrādāti meliorācijas saimniecībā, vispirms remontējot no Gulbenes autokombināta saņemtos vecos autobusus, lai pēc tam ar tiem vestu ne tikai strādniekus, bet arī ceļotājus. „20 gadus dzīvoju lielā miega badā. Esmu 16 naktis pēc kārtas pārlaidis uz autobusa pēdējā sēdekļa, vedot cilvēkus dažādās ekskursijās. Šos gadus es saucu par katorgas laiku. Esmu vedis cilvēkus uz Baltijas ceļu, kā arī barikāžu dalībniekus,” atminas Jānis. Pēdējos 11 gadus viņš strādājis SIA „Gulbenes nami” līdz brīdim, ka devies pelnītā atpūtā. „Tagad man atliek laiks arī makšķerēšanai,” saimnieks jūtas apmierināts.
Savukārt Nellija strādājusi gan par telegrāfisti, gan 15 gadus meliorācijas saimniecībā rosījusies dispečerdienestā. Astoņi gadi aizvadīti arī „Krājbankā” Gulbenē. Laiku paņēmusi arī bērnu audzināšana. „Nevaru visu laiku dzīvot uz vīra pensijas, savu gaidot, tāpēc arī lauku īpašumā audzēju puķes, stādus un citu, lai izaudzēto piedāvātu tirgū. Tagad man noder agronomes izglītība. Šobrīd radās iespēja mazliet pastrādāt,” priecājas Nellija. Bieži ciemiņi viņu mājās ir gan dēls, kurš ar savu ģimeni dzīvo Gulbenē, gan no Lejasciema pagasta Sinoles ar ģimeni atbrauc meita. „Kad visi sabrauc kopā, tad te jautrības netrūkst un dzīvoklis kļūt par šauru,” priecājas Jānis. Nellija piebilst, ka Jāņi un Ziemassvētki tiekot svinēti Sinolē pie meitas. „Jāņos mazākums pakļaujas vairākumam, jo Sinolē gan znots, gan mazdēls ir Jānis, bet Ziemassvētkos ir mazdēlam dzimšanas diena,” stāsta Nellija. Ik gadu tiek svinēta arī abu kāzu diena. Nellija un Jānis bijuši par vedējiem sešās kāzās.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Saskatās un iepazīstas vakarskolā

Kategorijas