Pie draudzes – kā mājās

2013. gada 10. decembris 00:00

536

Gulbenes Vasarsvētku draudze “Atvērtās debesis” jau sešus gadus diendienā pabaro izsalkušos bērnus

Lai vai cik grūti, bet bērni šajā namā vienmēr tiek pabaroti. Tie visi ir ne tikai bērni no ielas, tie ir arī Dieva bērni, kaut paši to varbūt nemaz vēl nenojauš. Uz Vasarsvētku draudzi “Atvērtās debesis” ikviens izsalkušais var nākt darbdienās – pēcpusdienā, bet skolas brīvdienās – pusdienlaikā.
Šādā ritmā diendienā darbojas gulbeniete Larisa Vaļicka, kura ir draudzes sirds un dvēsele. Viņa prot ap sevi pulcināt palīgus un piesaistīt ziedojumus, jo labdarība balstās tikai uz tiem. Draudzē darbojas apmēram 20 cilvēku.

Nāk bērni, ģimenes
“Katru dienu pabarojam noteikti vismaz 12 bērnus. Pie mums nāk arī ģimenes, kuras jūt finansiālas grūtības. Ja ģimenes ienākumi ir 40 latu, no tiem izdzīvot nevar. Taču arī tad daudziem pašlepnums neļauj nākt un lūgt palīdzību. Arī nereti bērniem ir kauns šurp nākt paēst, es to saprotu. Bērni, sevišķi pusaudži, ir ļoti jūtīgi. Tāpēc ir iespēja mammai atnākt un paņemt ēdienu līdzi nešanai. Mēs tomēr dzīvojam sabiedrībā, kurā valda stereotipi,” “Dzirkstelei” saka L.Vaļicka. Viņa saka, ka sešu gadu laikā, kopš draudze uzņēmusies izsalkušo bērnu ēdināšanu, cilvēki, kuri nāk uz draudzi darboties vai lūgt tās palīdzību, visu laiku mainās. Ļoti daudzi ir aizbraukuši. “Pilsēta kļūst arvien tukšāka,” saka L.Vaļicka.
Viņas kā ticīga cilvēka pārliecība liek pabarot izsalkušos, iedot siltu apģērbu, nevis tikai uzsist uz pleca un mierināt, ka gan jau viss būs labi. Protams, vajagot arī aprunāties ar cilvēku, aizlūgt par viņu, bet neuzspiest piederību kādai konkrētai kristīgajai konfesijai. Protams, bērni ir aicināti nākt uz draudzes svētdienas skolu, viņiem tiek sarūpētas Ziemassvētku dāvaniņas. Draudze gādā arī humāno palīdzību.

Dod arī pajumti
L.Vaļickas sākotnējā ideja bijusi draudzes namā veidot rehabilitācijas centru, bet vēlāk sapratusi, ka daudz lielāks pieprasījums ir pēc silta ēdiena. Tāpēc prioritātes mainījās.
Taču tajā pašā laikā draudzes namā Gulbenē palaikam dzīvo kāds cilvēks, kuram nav, kur palikt, un kurš grib arī mainīt savu dzīvi ar Dieva palīdzību. Tā reiz uz draudzi no Madonas kājām bija atnākusi kāda ģimene un lūgusi pajumti. “Mēs, protams, viņiem atteikt nevarējām,” saka L.Vaļicka. Viņa uzskata, ka kristieši viņu problēmas atrisināt nevar. Var tikai sniegt atbalstu. “Ir cilvēki, kuri ir mainījušies, saņemot draudzes palīdzību. Ir atradusi darbu, strādā, ir atteikušies no alkohola lietošanas. Kad redzu šādus piemērus, tad ir gandarījums,” saka L.Vaļicka. Viņa uzsver – cilvēks viens pats ir par vāju, lai tiktu galā ar bezizejas situācijām. Ir vajadzīgs spēks, kas stāv pāri cilvēka varēšanai vai nevarēšanai. “Krist ir ļoti viegli. Es pati to zinu. Bija laiks, kad es vēl nebiju atradusi ceļu pie Dieva, bet izmisumā pasaucu viņu un lūdzos, lai salasa kopā lauskas manā dvēselē,” saka L.Vaļicka. Viņa savulaik bijusi gan draudzē “Jaunā paaudze”, gan pareizticīgo draudzē, līdz atradusi Vasarsvētku draudzi. “Es negribu salīdzināt. Katra baznīca – tās ir mājas ar savām tradīcijām. Un katram cilvēkam ir savs garīgais ceļš. Ja cilvēks patiešām vēlas meklēt, viņš meklēs un atradīs to,” saka L.Vaļicka.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pie draudzes – kā mājās

Kategorijas